Ar savu pirmo un vienīgo sievu Leo Tolstojs nodzīvoja ilgi 48 gadus. Tieši Sofija Andreevna pārrakstīja savus bezgalīgos manuskriptus, un pēc rakstnieces nāves viņa atrisināja jautājumus par to publicēšanu.
Mūsdienās Leo Tolstova darba fani bieži atzīmē, ka viņa sieva bija pārāk ikdienišķa un nespēja pilnībā saprast un pieņemt viņas talantīgā vīra smalko dabu. Bet ne visi zina, ka Sofija Andreevna bija brīnišķīga gādīga sieva, mīloša māte un uzticīgs rakstnieka palīgs. Viņas zemiskumu var viegli izskaidrot: kad Leva Nikolajeviča pēkšņi nolēma atdot visu naudu nabadzīgajiem, tieši viņa sievai vajadzēja domāt, kā pabarot 13 bērnus …
Topošā grāfiene Tolstaja
Sovja Andreevna pastāvīgi dzīvoja kopā ar savu ģimeni Maskavā, bet periodiski devās arī uz Tula muižu, kas atradās netālu no Krasnajas Polianas. Tieši tur viņa satika savu nākamo vīru kā maza meitene. Grāfs draudzējās ar Sofijas vecāko brāli un parasti bija ģimenes loceklis.
Meitene ieguva izcilu izglītību. Viņa mācījās mājās pie labākajiem metropolijas skolotājiem. Vecāki jau no agras bērnības Sofijai pamudināja uz literatūras un vēstures mīlestību. Vēlāk viņa pat saņēma skolotāja diplomu un varēja mācīt studentus mājās. Tolstoja nākamās sievas aizraušanās bija stāstu rakstīšana. Vēlāk pati Ļeva Nikolajeviča atzīmēja, ka viņas darbi izrādījās ļoti talantīgi.
Reiz, pēc ilgas prombūtnes, Tolstojs atgriezās Maskavā un apmeklēja Sofijas Bersa ģimeni. Tur viņš vairs neredzēja mazo meiteni, ar kuru viņš savulaik jautri spēlējās pagalmā, bet gan skaistu pieaugušu meiteni. Tajā laikā grāfs jau bija izveidojis veiksmīgu karjeru - ne tikai rakstnieku, bet arī militāru. Bērsu ģimene saprata: Ļevs Nikolajevičs plānoja apprecēties ar kādu no viņu meitām. Bet tad viņi bija pārliecināti, ka vecākā - Elizabete - kļūs par izvēlēto rakstnieku. Arī pats līgavainis kādu laiku šaubījās, kuru meiteni izvēlēties. Bet galu galā Sofija viņu beidzot iekaroja ar savu skaistumu, asu prātu un literāro talantu.
Laimīgus gadus
Pirms lūgt vecākiem viņas roku, Sofija pati uzrakstīja vēstuli meitenei un jautāja, vai viņa ir gatava kļūt par viņa sievu. Tolstojs izredzētajam sacīja, ka ļoti baidās būt nemīlēts vīrs. Sofija atbildēja, ka viņa piekrīt savu dzīvi saistīt ar grāfu. Pat tad viņa bija iemīlējusi ģimenes draugu un slepeni cerēja, ka viņa uzmanības pazīmes novedīs pie laulības piedāvājuma. Tikai pēc izvēlētā piekrišanas Ļevs Nikolajevičs ieradās Bersa mājā un paziņoja par nodomu apprecēties ar Sofiju. Meitenes vecāki svētīja pāri.
Rakstnieks savai nākamajai sievai nekavējoties iedeva personīgo dienasgrāmatu, kurā viņš godīgi runāja par savu azartspēļu mīlestību un kaislīgajām jaunajām dāmām. Tā Sofija uzzināja, ka Tolstojam ir attiecības ar zemnieku meiteni, kura viņam dzemdēja bērnu, un par citiem romāniem. Tas viss līgavu biedēja, bet nemainīja lēmumu kļūt par grāfa sievu.
Kāzas notika dažas dienas pēc saderināšanās. Tas bija paša Leva Nikolajeviča lēmums. Viņš visādā ziņā steidzās gan līgavai, gan viņas ģimenei, gan visiem apkārtējiem. Tad Tolstojam šķita, ka viņš ir atradis to dzīves dzīves pavadoni, par kuru bija sapņojis daudzus gadus un kurš viņu atbalstīs visā.
Kāda 18 gadus veca meitene sava mīļotā vīra dēļ atteicās no dzīves Maskavā, ballēm, sabiedriskām pieņemšanām, dārgām kleitām. Drīz pēc kāzām Sofija Andreevna pēc vīra pārcēlās uz savu ciemata muižu. Pamazām meitene pierada pie dzīves ciematā un iemācījās pārvaldīt mājsaimniecību. Viņa pēc vīra lūguma ņēma apkārtējo ciematu zemnieku problēmu risinājumu un pat nodarbojās ar viņu ārstēšanu. Laulības gadu laikā dzimuši 13 dzīvesbiedri. Tiesa, 5 no viņiem nedzīvoja līdz pilngadībai.
