Svētais skarabejs, Scarabeus sacer latīņu valodā - tāpēc zinātnieki šo vabolīti dēvē. Nosaukums cēlies no reliģiskās godbijības, ar kuru senie ēģiptieši ieskauj skarabeju.
Senās Ēģiptes reliģijas pastāvēšana aptver vairāk nekā 2000 gadus. Šajā laikā viņa ir nogājusi garu ceļu no dzīvnieku godināšanas, kas ir totēmisma mantojums, līdz antropomorfisko dievu pielūgšanai. Bet pēdējā posmā reliģija palika nedaudz arhaiska: dievu tēls ar dzīvnieku vai putnu galvām, svētu dzīvnieku pielūgšana. Viens no šiem dzīvniekiem bija skarabeja vabole.
Skarabejs kā saules simbols
Skarabejas vaboles dzīvesveids lika ēģiptiešiem to asociēt ar saules dieva tēlu.
Skarabeju var redzēt, kad saule ir īpaši spēcīga - karstākajās diennakts stundās.
No bezveidīgas mēslu masas vabole veido regulāru bumbiņas formu, kas ir saistīta ar pasaules radīšanas procesu no haosa. Šī vabole ripo no austrumiem uz rietumiem - tāpat kā saule pārvietojas debesīs. No balles, kurā viņš dēj olas, piedzimst jauna dzīve - tāpat kā katru rītu no jauna piedzimst saule, atgriežoties no pazemes.
Senajā Ēģiptē saules dievs tika cienīts trīs formās, no kurām katra atbilda noteiktam dienas laikam. Dievs Atums atbilda nakts saulei, kas iegāja pazemes pasaulē Ra, dienas saulei, un Khepri personificēja rīta uzlecošo Sauli. Tāpat kā daudzi Ēģiptes dievi, viņš tika attēlots kā cilvēks ar dzīvnieka galvu, un viņa galva izskatījās kā skarabeja vabole. Uzlecošā saule tika simboliski attēlota kā bug, kas tur uguns bumbu.
Šim skarabeja dievam ir īpaša loma pasaules dzimšanā: Khepri pūcei izteicis slepeno vārdu, un tad radies miers.
