Pāvels Adelheims savas dzīves laikā pārdzīvoja smagus pārbaudījumus. Viņa tuvie radinieki tika represēti. Topošais priesteris daļu jaunības pavadīja izsūtījumā Kazahstānā, kur pēc viņas atbrīvošanas dzīvoja viņa māte. Adelheims par savas dzīves darbu izvēlējās draudzes kalpošanu. Viņš ir pazīstams ar savu kritiku par draudzes vadību un labajiem darbiem, kuru mērķis ir atvieglot parasto cilvēku ciešanas.
No Pāvela Anatolijeviča Adelheima biogrāfijas
Topošais priesteris un draudzes žurnālists dzimis 1938. gada 1. augustā Rostovā pie Donas. Adelheimas tuvinieku liktenis bija traģisks. Pāvela Anatoljeviča vectēvs bija cēlies no krievu vāciešiem. Viņš ieguva izglītību Beļģijā un viņam piederēja muižas netālu no Kijevas. 1938. gadā manu vectēvu nošāva.
Adelheima tēvs bija dzejnieks un mākslinieks. Arī viņš tika nošauts, bet jau 1942. gadā. Mamma tika arestēta un notiesāta pēc kara. Pēc soda izciešanas viņa tika izsūtīta uz Kazahstānu. Kad viņa māte tika arestēta, Pāvels dzīvoja bērnunamā, bet pēc tam - piespiedu apmetnē pie mātes. Bērnība, kas piepildīta ar smagiem pārbaudījumiem, varēja tikai ietekmēt nākamā priestera personības veidošanos.
Uz garīgo meklējumu ceļa
Pēc tam Pāvils pārcēlās pie radiem Kijevā. 1954. gadā viņš kļuva par Kijevas-Pečerskas Lavras iesācēju. Kad jaunietim apritēja 18 gadi, viņš iestājās teoloģiskajā seminārā Kijevā, bet trīs gadus vēlāk viņš tika izraidīts politisku iemeslu dēļ. Nedaudz vēlāk viņš tika ordinēts par diakonu Taškentas katedrālē.
1964. gadā Pāvels Anatoljevičs pabeidza galvaspilsētas teoloģisko semināru un kļuva par priesteri Kaganas pilsētā (Uzbekistāna).
1969. gadā Adelheimu arestēja. Viņu apsūdzēja par samizdat izplatīšanu, kurā bija tēzes, kas apmeloja padomju sistēmu. Gada laikā Pāvels Anatoljevičs atradās VDK (Buhāras) iekšējā cietumā. Viņš tika atbrīvots 1972. gadā.
