Sabiedrībā ir jaukts viedoklis par feminismu. Vieni šo parādību saista ar sarkasmu, citi - rada smaidu, savukārt kāds piekrīt šīs tendences galvenajiem noteikumiem. Feminisms visā tā attīstības vēsturē ir kļuvis ne tikai par kustību, bet arī par filozofiju, kā arī par reliģiju un dzīves veidu.
Pirmais iespaids, kas rodas, pieminot feminismu, nav pilnīgi skaidrs. No vienas puses, ideja, ka sievietēm vajadzētu būt tādām pašām tiesībām kā vīriešiem, nerada šaubas. Tajā pašā laikā sieviešu pārākums pār vīriešiem, ģimenes un laulības noraidīšana var izraisīt cilvēku sugas kā tādas izmiršanu. Kāda patiesībā ir šīs sieviešu kustības būtība?
Feminisms ir sieviešu cīņa pret dzimuma diskrimināciju. Sieviešu atkarība visvairāk parādās, kad runa ir par ekonomisko un politisko dzīvi, īpašuma kontroli, profesionālajām iespējām utt.
Savā attīstībā feminisms izgāja divus posmus. Pirmais no tiem notika XVIII un XIX gadsimta pirmajā ceturksnī. Feministu pamatprasība bija radīt vienlīdzīgus apstākļus vīriešiem un sievietēm. Svarīgs šo nosacījumu aspekts bija tiesības balsot politiskās vēlēšanās.
Otrais feminisma veidošanās posms notika 70-80 gados. XX gadsimts. Tās galvenais noteikums bija saukļa “Vienlīdzība atšķirībās” pasludināšana. Šajā posmā tiek izdalītas trīs galvenās tendences: radikālā, sociālisma un liberālā.
Pirmie divi pieņēma sievietes neatkarību no ģimenes, laulībām, mīlestības utt. Tika veicināta patriarhālās sistēmas gāšana un jaunas sabiedrības veidošana. Feminisma liberālā nozare nepaļāvās uz tik radikālām pārvērtībām. Sievietes kā pavarda aizbildnes un gādīgās mātes loma palika nemainīga, taču teorijas pamatprincips bija darba dalīšana starp dzimumiem.
Feminisma kā sociālas kustības parādīšanās nepārsteidz. Pietiek iepazīties ar filozofu, piemēram, Hēgeļa vai Tomasa Akvīnas, darbiem. Pirmais uzskatīja, ka sieviete ir “neveiksmīgs vīrietis”, un otrais ieteica, ka godīgāku dzimumu nevajadzētu uzskatīt par cilvēkiem.
