Padomju laikos pilsoņi, kuriem nebija iespējas nopelnīt savu naudu, kā arī tie, kuriem bija nepieciešama ārēja palīdzība, vērsās sociālās labklājības iestādēs. Cilvēki tos (orgānus) sauca vienkārši par sociālo drošību.
![Image Image](https://images.culturehatti.com/img/kultura-i-obshestvo/27/chto-takoe-sobes.jpg)
Sociālā drošība
Oficiāli nav sociālās drošības jēdziena, padomju laikos visas sociālās labklājības aģentūras, kas sniedza pakalpojumus un veica maksājumus pilsoņiem, sauca par šo samazinājumu. Tajā pašā laikā sociālā nodrošināšana tika saprasta kā valsts sociālās politikas forma, ar kuras palīdzību tika atbalstīti dažādi fondi, organizācijas un noteiktas pilsoņu kategorijas, kurām nepieciešams materiālais atbalsts. Valsts atbalstu baudīja:
- bērni
- vecāki cilvēki
- cilvēki ar invaliditāti, - cilvēki, kuri zaudējuši darbspējas smagu slimību formu dēļ, - cilvēki ar īpašu statusu (veterāni, kara veterāni, daudzbērnu ģimenes, PSRS varoņi un sociālisma darbinieki utt.)
Tas ir, tie, kuriem sociālais nodrošinājums kalpo kā iztikas avots.
Sociālā nodrošinājuma struktūru sistēmā ietilpa ne tikai sociālās aizsardzības struktūras, bet arī ārstniecības iestādes, pansionāti, ārstniecības un profilaktiskās iestādes, rehabilitācijas un korekcijas centri utt.