Bērna attīstība ir tā pārveidošana par sociālu būtni - cilvēku. Tas notiek dabiskās un sociālās vides ietekmē, kā arī veicot īpašas mērķtiecīgas aktivitātes, lai veidotu noteiktas personības iezīmes - sociālo izglītību.
Bērna pilnīgai attīstībai liela nozīme ir saziņai. Tieši komunikācijas procesā tiek asimilēta runa, kurai ir vadošā loma apkārtējās pasaules izziņā un attīstībā. Pārveidošanās par sociālo subjektu notiek cilvēka socializācijas, viņa integrācijas sabiedrībā, sociālajās grupās rezultātā. Šis process tiek īstenots, asimilējot vērtības, attieksmi, uzvedības modeļus, sociālās normas, uz kuru pamata veidojas nozīmīgas personības iezīmes.
Socializācija ir nepārtraukts process, kas turpinās visas personas dzīves laikā, taču viņa loma bērnībā un pusaudža gados ir vislielākā, šajos periodos tiek noteiktas visas pamatorientācijas, asimilētas sociālās pamatnormas un veidojas motivācija sociālai uzvedībai.
Sociālā vide ir visdaudzveidīgākā cilvēku kopiena, ko raksturo noteiktas attiecību un noteikumu sistēmas. Cilvēks zināmā mērā ietekmē vidi, maina to, bet tajā pašā laikā vide ietekmē cilvēku, iepazīstinot viņu ar savām prasībām. Vide var uzņemt cilvēku, viņa rīcību un var noraidīt, izturēties pret viņu naidīgi. Sociālā izglītība palīdz apgūt nepieciešamās no sabiedrības viedokļa sociālās, garīgās un emocionālās vērtības. Tās galvenais mērķis ir veicināt cilvēka attīstību, viņa spēju realizēšanu sabiedrības labā.
Sociālās izglītības procesu galvenokārt veic ģimenē, vēlāk izglītības iestādēs ar neformālu komunikāciju. Ģimene ir galvenais cilvēka spēju realizācijas nosacījums, vissvarīgākā izglītības iestāde ar lielu potenciālu. Bērns asimilē vairākas sociālās lomas ģimenē: dēls vai meita, māsa vai brālis, brāļadēls, mazdēls, iepazīstas ar mātes un tēva, vecvecāku lomām.
Nākamā svarīgā loma ir komandas loceklim. Bērnudārzā, skolā, sporta sadaļā, saziņā ar vienaudžiem, bērni apgūst biedra, drauga, studenta, vadītāja lomu. Nozīmīga sociālā loma ir būt savas valsts pilsonim, mīlēt dzimteni, lepoties ar to.
Katru sociālās attīstības periodu raksturo specifiskas ar vecumu saistītas iezīmes, kas izpaužas kā noteiktas psiholoģiskas reakcijas, vecumam atbilstošas aktivitātes, dažādu socializācijas institūciju veidojošā ietekme.
Bērnu lomu spēles uzvedības mehānisma apgūšana nodrošina viņu veiksmīgu iesaistīšanos sociālajās attiecībās, viņi iemācās pielāgoties, pielāgoties jaunām situācijām visā turpmākajā dzīvē. Šo adaptācijas procesu sauc par sociālo adaptāciju.
Bieži vien socializācijas process kaut kādu iemeslu dēļ ir sarežģīts. Ienākšana sabiedrībā var būt apgrūtināta fiziskās vai garīgās attīstības īpatnību dēļ. Dažreiz vides spontānas vai apzinātas ietekmes rezultātā bērns izkropļo sociālo normu pieņemšanu. Tā rezultātā viņš nevar integrēties normālās sociālajās attiecībās, un tāpēc veiksmīgai integrācijai ir nepieciešama īpaša palīdzība.
