Liela tautu migrācija ir cilšu masveida migrācija 4. gadsimtā pirms mūsu ēras no Romas impērijas nomalēm un zemēm ārpus tās robežām uz centrālajiem reģioniem. Šim notikumam ir daudz iemeslu, starp kuriem galveno lomu spēlēja nomadu hunu uzbrukumi no austrumiem un dzīves līmeņa uzlabošana, kā rezultātā cilvēki centās mazkustīgu dzīvesveidu un zemes sagrābšanu.
Hunu iekarošana
345. gadā hun ciltis iebruka viduslaiku Eiropā, kas sāka uzbrukt mazkustīgajām tautām, kas dzīvoja Romas impērijas nomalē. Tās galvenokārt bija mierīgas ciltis, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un nevarēja dot agresīvam domājošajiem huniem atbilstošu atskaņu. Cilvēkiem bija jāatstāj savas zemes, jāmeklē jaunas teritorijas un jācīnās ar mazāk bīstamiem un karojošiem kaimiņiem. Tā rezultātā jau novājinātajai Romas impērijai sāka uzbrukt kaimiņu ciltis, pastāvīgie reidi no dažādām pusēm veicināja tās vājināšanos.
Hunu iekarošana noveda pie vācu cilšu savienības sabrukuma, un ģermāņu tautas sāka pārcelties arī uz Balkānu pussalu. Huniem izdevās iznīcināt Ostrogotu valsti, kas atradās starp Melno un Baltijas jūru.
Līdz piektajam gadsimtam hunus vadīja Attila, kurš sāka vēl nopietnākas kampaņas Eiropā. Reidu rezultātā tika izpostīta lielākā daļa Eiropas teritorijas. Un tikai 451. gadā romiešiem izdevās sakaut viņa armiju, pēc kuras sabruka vairāku huntu cilšu alianse. Bet lielā tautu migrācija jau ir sākusies, bija arī citi iekarotāji, kuri vēlējās iekarot Romu. Barbari uzbruka viens pēc otra, savukārt romieši viņiem nedeva pietiekošu izrēķināšanos. Rietumu Romas impērija krita.
Vēl viens Nāciju lielās migrācijas iemesls, ko pētnieki bieži sauc, ir klimata atdzišana un apstākļu pasliktināšanās daudzās teritorijās. Ciltis bija jāmeklē labvēlīgākas vietas lauksaimniecībai.
