Ar Bībeli tiek domāti kristīgās baznīcas Svētie Raksti, kas satur gan Vecās, gan Jaunās Derības grāmatas. Bībelē ir stāstīts par cilvēka un Dieva derību, runāts par tikumības pamatiem un ticīgā cilvēka morāles standartiem.
Svētie Raksti (Bībele) cilvēkam stāsta par vajadzību ievērot godbijīgu attieksmi pret savu dzimteni. Lai arī kristietim, Tēvzemi var saukt nevis par zemes, bet gan par Debesu Tēvzemi vai topošo Tēvzemi, kas tiek saprasta kā paradīze (cilvēku stāvoklis kopībā ar Dievu mūžīgajā dzīvē pēc nāves). Tomēr kristietim vajadzētu cienīt savu zemisko Tēvzemi.
Jaunās Derības Raksti runā par Tēvzemi kā dāvanu, ko piešķīris Dievs: “Tāpēc es nometos uz priekšu mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēva priekšā, no kura tiek saukta visa tēvzeme debesīs un virs zemes” (Efeziešiem 3: 14-15).. Cik vien iespējams, var runāt par bijību par to, ko Tas Kungs ir piešķīris. Var atcerēties vēl vienu fragmentu no Pāvila vēstules Timotejam: “Bet, ja kāds nerūpējas par savu un it īpaši par savu ģimeni, viņš atteicās no savas ticības un ir sliktāks par neticīgo” (1. Tim. 5: 8). Ar “savējo” var saprast ne tikai savus radiniekus (turpmāk atsevišķi saukti par vietējiem), bet arī tautiešus. Šo citātu var attiecināt uz netiešiem pierādījumiem par mīlestību pret Tēvzemi.
Vecajā Derībā ir veseli lūgšanu darbi, kas apraksta cilvēka dvēseles bēdas par dzimtās Tēvzemes zaudēšanu. 136. psalms stāsta par to cilvēku pieredzi, kuri zaudējuši dzimteni un nonākuši svešā zemē.
Tādējādi Bībelē ir vietas, kas vēsta par pienākumu mīlēt savu dzimteni.
