Kopš seniem laikiem bēru rituāls ir izveidojies Krievijā. Neskatoties uz iepriekšējiem gadsimtiem, daudzas ar nāvi saistītas tradīcijas, mirušā uzturēšanās laiks mājā un apbedīšana līdz mūsdienām ir saglabājušās gandrīz nemainīgas.
Lietošanas instrukcija
1
Tas brīdis, kad cilvēka dvēsele atdalījās no ķermeņa, pēc krievu tautas idejām prasīja stingrāku īpašu rituālu ievērošanu. Citādi dvēsele nevarēja atrast mieru un bija lemta mūžīgiem klejojumiem. Apbedīšanas rituāla obligātie elementi bija mirstošā cilvēka atvadīšanās no tuviniekiem, atzīšanās un sveču iedegšana. Briesmīgākais sods cilvēkam bija nāve bez sveces un bez grēku nožēlošanas. Šajā gadījumā mirušais varētu pārvērsties par spoku.
2
Kad mirušais tika savākts pēdējā ceļojumā, viņam paredzētās drēbes tika uzšūtas uz priekšu ar adatu, t.i. tā, ka adatas gals izskatījās pretējā virzienā no šujmašīnas. Nomazgāts un ģērbies miris vīrietis tika guldīts uz soliņa ar kājām līdz durvīm. Šajā gadījumā vīrietim vajadzēja gulēt pa labi no durvīm gar grīdas dēļiem, bet sievietei - pa kreisi un pāri dēļiem.
3
Mirušā uzturēšanās mājā, kā arī periods līdz četrdesmitajai dienai pēc bērēm, t.i. Līdz mirušā dvēseles galīgai pārvietošanai uz citu pasauli tā tika uzskatīta par ļoti bīstamu. Šajā laikā bija tā, it kā durvis būtu atvērtas citai pasaulei, un mirušais varēja skatīties uz āru un vilkt kādu sev tuvu cilvēku. Tā kā viņš to nevarēja izdarīt, viņa acis tika aizvērtas ar pieciem pirkstiem. Turklāt mirušais bija piesiets tā, lai viņš neiznāktu no kapa un neietu savas dzimtās mājas meklējumos. Joprojām ir ierasts pakārt melnu audumu uz spoguļiem mājā, kur atrodas mirušais. Tas tiek darīts tā, lai mirušais nevarētu redzēt nevienu spogulī un nepaņemt līdzi, un arī tā, lai dzīvie neredzēja zārka atspulgu un nebaidījās no tā.
4
Ķermenis tika ievietots zārkā tieši pirms izņemšanas no mājas. Senatnē tas tika uzskatīts par mirušā pēdējo mājokli un tika izgatavots no cieta koka stumbra ar nelielu logu. Vēlāk zārku sāka kopīt, izmantojot koka naglas. Pēc mirušā galvas ielieciet spilvenu, kas pilns ar skaidām, kas palicis pēc zārka pagatavošanas.
5
Mirušo veica pa sētas durvīm vai pat caur logu, lai viņš nevarētu atrast ceļu atpakaļ un atgriezties mājā. Viņi aiznesa mirušo ar kājām uz priekšu, lai viņš neredzētu ceļu atpakaļ. Šajā gadījumā zārku nekādā gadījumā nedrīkst nēsāt radinieki, lai ģimenē nenotiktu jauna nelaime. Ja mirušo cilvēku tomēr iznesa ārā pa ārdurvīm, tad viņi trīs reizes ar zārku atsitās pret slieksni, lai mirušais atvadījās no savas dzimtās mājas un nekad tajā neatgriezās. Pēc bēru gājiena sieviete bija, kas slīpēja grīdu ar peldēšanas slotu un izsmidzināja ūdeni, lai mazgātu mirušā pēdas. Pēc mirušā aizvešanas grīdu mazgā ar avota ūdeni.
6
Zārku nesa uz rokām vai uz dvieļiem. Ja kapsēta atradās tālu no mājām, tad zārku visu gada laiku nesa uz kamanām. Apbedīšanas rituāls bija jāpabeidz pirms saulrieta, lai izvairītos no ļaunu garu iejaukšanās. Viņi iemeta naudu kapā, lai mirušie varētu atpirkt sev vietu kapsētā, drēbes, labību, ko viņi, uzliekot māju, apkaisa uz zārka. Pēc kapiem tika noorganizēta modināšana. Apbedīšanas rituāla tradīciju pārkāpšana draudēja mirušā vai nāves atgriešana mājā.
