Astoņpadsmitais gadsimts bija pagrieziena punkts Krievijas vēsturē. 17. gadsimta beigās Eiropas lielvalstīm Krievija bija tāla un maz nozīmīga valsts pasaules malā. Viņai nebija politiska svara, piekļuves jūrai un nepretendēja uz vadošajām lomām pasaules politikā. Līdz nākamā gadsimta beigām situācija Eiropas politiskajā arēnā ir dramatiski mainījusies.
Astoņpadsmitajā gadsimtā ietilpst Pētera I valdīšana, pils apvērsumu laikmets un Katrīnas II zelta laikmets. Šādi kāpumi un kritumi iekšpolitikā izraisīja tās sociālās un ārpolitiskās attīstības nevienmērīgumu, taču tās vispārējais virziens joprojām bija saskaņā ar Pētera Lielā reformām.
Šī perioda iekšpolitiku un ārpolitiku ir grūti nodalīt. Pēteris I plānoja nodibināt tirdzniecību ar Eiropas valstīm, tāpēc bija nepieciešama pieeja jūrai. Tātad 1700. gadā sākās karš ar Zviedriju. Tas beidzās tikai 1721. gadā pēc miera parakstīšanas Nishtadt pilsētā, Krievija ieguva piekļuvi Baltijas jūrai. Bet pat kara laikā kļuva skaidrs, ka valsts rūpniecības attīstība nepieļauj plaša mēroga Eiropas karus. Tam nepieciešami ieroči, pistoles, kuģi un izglītots personāls. Karš prasīja rūpnīcu, kuģu celtniecību un izglītības iestāžu atvēršanu. Līdz gadsimta vidum Krievijā darbojās 75 metalurģijas rūpnīcas, kuras apgādāja valsti ar nepieciešamo čugunu un nosūtīja metālu eksportam. Parādījās kaujas un tirdzniecības flote, un, pateicoties vairākām atvērtām tehniskajām universitātēm, arī savam militārajam personālam.
To pašu valsts attīstības virzienu turpināja Katrīna II. Pēc asiņainā kara 1768-1774 Krievija no Melnās jūras izspieda Osmaņu impēriju un ieguva piekļuvi Melnajai jūrai. Pēc Polijas sadalīšanas Ukrainas labā krasta un Baltkrievijas zemes ienāca Krievijas impērijā. Tā rezultātā tirdzniecības apgrozījums palielinājās vairākas reizes, palielinājās manufaktūru skaits un parādījās jaunas ražošanas nozares. Tādējādi līdz 18. gadsimta beigām Krievija no tālas, nenozīmīgas valsts ziemeļos kļuva par impēriju, kas spēlēja vienu no vadošajām lomām tā laika starptautiskajā politikā.
Pētera Lielā un Katrīnas II plaša mēroga reformas maz atbalstīja vecā valsts muižniecība. Lai stiprinātu troni un imperatora varu, Pēteris I sāka aktīvi paļauties uz militāro īpašumu, sadalot zemi dienestam. Tā parādījās muižniecība un sāka stiprināties. Astoņpadsmitā gadsimta pirmajā ceturksnī muižniecība tika sadalīta personīgajā un iedzimtajā. Visām šī īpašuma personām bija pienākums kalpot. Laika gaitā muižniecības tiesības arvien vairāk paplašinājās. Zemes un nosaukumus sāka mantot, un gadsimta beigās kalpošana vairs nebija obligāta. Muižniecības tiesību paplašināšanās noveda pie zemnieku paverdzināšanas un vairākām plašām tautas sacelšanām.
Vēl viena šī gadsimta iezīme ir sabiedriskās dzīves sekulārizācija. Pēteris I atcēla patriarhātu un nodibināja svēto sinodu, un Katrīna II nolēma konfiscēt baznīcu zemes. Baznīcas reforma bija Krievijas vēstures absolutistiskā perioda sākums. 18. gadsimta beigās Voltērs un Diderots ideju ietekmē valstī nostiprinājās apgaismots absolutisms. Krievijā sāk attīstīties laicīgā kultūra, ir parādījies teātris, Fonvizins raksta savas komēdijas, vizuālajā mākslā parādās skulptūra un svinīgs portrets.
Šajā gadsimtā valsts ir izvēlējusies ceļu, kas tuvojas Eiropas valstīm, ņemot no tām to, kas viņiem patīk. Šī attīstības līnija ietekmēja sabiedrības apziņu, kultūras, zinātnes un sociālās domas attīstību.
