Stāsta notikumi N.V. Gogoļa "Taras Bulba" izvērsās XVI gadsimtā uz konfrontācijas fona starp Zaporožjes kazakiem un poļiem. Taras attēls ir kolektīvs, tas ietver kazaku, kas aizstāvēja Krievijas robežas, atšķirīgās rakstura iezīmes. Stāsta beigas ir īpaši traģiskas: Tarasa Bulba, kura zaudēja divus dēlus, mirst pie poļiem.
Lietošanas instrukcija
1
Kazaku atamans Tarss Bulba, kura dēli atgriezās mājās pēc apmācības Bursā, sašutumā pieņēma ziņas, ka poļi izlaupīja viņa dzimto saimniecību. Simttūkstoš Zaporožjes armija nekavējoties dodas kampaņā, iesaistoties asiņainā cīņā ar iebrucējiem. Visizvēlētāko kazaku pulku komandēja Tarss Bulba.
2
Kam bija neticami spītīgs raksturs, Tarass Bulba sevi uzskatīja par īstu pareizticības aizstāvi. Viņus vadīja nikns naids pret ienaidnieku. Tarašs noraidīja visus poļu mēģinājumus uzsākt sarunas ar kazokiem, bargi sodot apustniekus un nodevējus. Kad daudzi kazaku atamani tomēr ticēja ienaidnieka solījumiem un noslēdza miera līgumu ar poļiem, Bulba ar savu pulku pameta armiju.
3
Ar saviem līdzīgi domājošajiem Tarss Bulba turpināja pārgājienu pa Polijas zemēm, izlaupot pilis un izpostot mājsaimniecības. Ne poļu karavīri, ne sievietes, ne bērni nevarēja izbēgt no taisnīgās kazaku dusmām. Varoņa nežēlība un nesaudzīgums ir izskaidrojams ne tikai ar viņa personiskajām īpašībām, bet arī ar to, ka kara laikā viņš zaudēja divus dēlus.
4
Baidoties no kazaku kampaņas, poļi pulcēja savus spēkus, izvietojot atlasītos karaspēkus pret kazakiem. Vairākas dienas kazaki pameta pakaļdzīšanos. Vienā no nākamajām cīņām, kad Bulbas pulks izcēlās caur apkārtējo vidi, Tarass vilcinājās atrast zālē savu iecienīto pīpi, ar kuru viņš nekad nebija šķīries. Tajā brīdī viņu sagūstīja ienaidnieki.
5
Cīņa vēl nebija beigusies, un Polijas etmans jau bija pavēlējis tikt galā ar ienīsto Tarasu Bulbu. Tika nolemts to sadedzināt visu priekšā. Poļi atrada piemērotu koku, kura virsotni salauza zibens. Kazaku pie mucas pievilka ar ķēdēm, paceļot to augstāk un naglojot rokas ar nagiem. Bet pat brīdī, kad krustā sistais Tars gaidīja ugunsgrēka izšaušanu zem viņa, viņš atcerējās savus kaujas biedrus-ieročus, kliegdams kazakiem, kā rīkoties.
6
Tikmēr uguns cēlās augstāk, pārklājot Taras kājas un izplatoties gar koka stumbru. Pēc viņa pēdējiem vārdiem, nacionālais varonis cildināja Krieviju un pareizticīgo ticību, jo uz zemes nav spēka un moku, ar kurām krievu dvēsele nevarētu tikt galā.
