Runas nemainīgās daļas no mainīgajām atšķiras ar to, ka tām nav galotņu. Šādas runas daļas nevar mainīt, un tekstā tās tiek izmantotas tādā pašā formā. Saskaņā ar skolas mācību programmu tajās ietilpst runas kalpošanas daļas, lietvārdi, sakāmvārdi, interjekti un onomatopoēzes vārdi.
Lietošanas instrukcija
1
Runas oficiālajās daļās ir vārdi, par kuriem nav iespējams uzdot jautājumu. Šiem vārdiem nav leksiskas nozīmes, jo tie neapzīmē ne priekšmetu, ne zīmi, ne darbību. Viņu vienīgā funkcija ir palīgdarbība. Tie kalpo, lai izteiktu attiecības starp objektiem, darbībām vai zīmēm, kā arī savienotu tos kopā frāzē un teikumā. Parsējot teikumu, runas apkalpojošās daļas tiek izlaistas, jo tās nav neviena teikuma dalībniece.
Kalpojošās runas daļas ir:
- daļiņas (“būtu”, “vai”, “tikai”, “ne”, “tikai”);
- arodbiedrības ("a", "bet", "un", "tā, ka", "jo");
- prievārdi (“iekšā”, “zem”, “līdz”).
2
Dalība norāda uz runas patstāvīgajām daļām. Jūs varat uzdot viņam jautājumus “Kā?”, “Ko jūs darāt?”, “Ko jūs darāt?”. Dalība ir darbības vārda nenoteikta forma, kas nozīmē papildu darbību galvenajā darbībā. Dalības vārdi saglabā darbības vārda formu, no kura tie tiek veidoti, un viens no darbības vārda atribūtiem ir pārejamība. Līdzīgi darbības vārdam, lietvārds var būt refleksīvs un neatgriezenisks, un tam var būt arī nevainojama un nepilnīga forma.
Nepilnīgs skats nozīmē, ka papildu darbība vēl nav pabeigta. No pašreizējā darbības vārda kāta tiek veidots zemāks dalījums, izmantojot sufiksu "a" pēc šņākšanas ("elpošana"), sufiksu "I" citos gadījumos ("mīlošs") un "mācīties" no darbības vārda "būt" ("būt").
Ideāls skats nozīmē, ka papildu darbība līdz brīdim, kad sākas galvenā darbība, ko izsaka darbības vārds-predikāts, jau ir beigusies. Nepilnīgi dalības vārdi tiek veidoti, izmantojot sufiksus “in” (“ēšana”), “utis” (“ēšana”), “shea” (“nāk”) no infinitīva darbības vārda vai darbības vārda pagātnes sasaukuma formā un izmantojot piedēkli “piekārt” ("apnikuši") no refleksīvajiem darbības vārdiem.
Svētā Vakarēdiena teikums ir apstāklis.
3
Vietvārds ir patstāvīga runas daļa, kas apzīmē objekta, darbības vai kādas citas zīmes zīmi. Teikumā adverbi var attiecināt uz darbības vārdu, lietvārdu, lietvārdu, lietvārdu, īpašības vārdu vai citu vārdu. Adverbiem nav galotņu, un tos nevar mainīt. Teikumā adverbi visbiežāk pilda apstākļa funkciju, taču tie var spēlēt predikāta lomu. Pēc apzīmējuma izšķir šādas adverbu grupas:
- darbības veids (“Kā?”, “Kā?”), piemēram: “uzticams”;
- laiks (“Kad?”, “Cik ilgi?”, “Cik ilgi?”), piemēram: “vasarā”, “garš”;
- vietas (“Kur?”, “Kur?”, “Kur?”), piemēram: “tālu”, “mājas”;
- iemesli (“Kāpēc?”), piemēram: “karsti”;
- mērķi (“Kāpēc?”), piemēram: “ar nolūku”;
- mēri un grādi (“Cik daudz?”, “Cik daudz?”, “Cik lielā mērā?”, “Cik lielā mērā?”), piemēram: “nedaudz”, “daudz”.
Atsevišķi krievu valodā tiek izcelti adverbi, kas norāda uz darbības pazīmi. Tie ir indikatīvi ("no turienes"), nenoteikti ("kaut kā"), nopratinoši ("kāpēc") un negatīvi ("nekad") adverbi.
4
Starpsaucieni veic sajūtu un emociju nodošanas funkciju, nenosaucot ne subjektu, ne darbību, ne apzīmējumu, piemēram, “ah”, “oh”, “wow”, “wow”, “br-r”.
5
Onomatopoēzes vārdi tiek veidoti, lai izteiktu dzīvības un nedzīvas dabas skaņas, piemēram: “ku-ku”, “woof”, “meow” utt. Viņi arī nemainās.
