Vēl nesen Ķīnā vīrietim bija tiesības uz vairākām sievām. Tikai 1950. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedz poligāmiju. Mūsdienu ķīniešu ģimene dzimst pēc jaunlaulāto mīlestības un piekrišanas, nevis pēc vecāku piespiešanas. Bet šodien ir saglabājušās dažas vecās ģimenes tradīcijas.
Ģimenes loma Ķīnā
Ķīnā ģimene jau sen tiek uzskatīta par esošās sabiedrības augstāko vērtību. Cilvēks tika pārstāvēts kā daļa no viena kolektīva, kura intereses veidoja daudzas senču paaudzes. Pielūdzot ģimenes ideālu, ķīnieši paklausīja valdībai. Visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem un imperatoram bija vienādas saistības pret ģimeni. Saskaņā ar ķīniešu filozofiju likumi netiktu pārkāpti, ja katrs ģimenes loceklis pildītu ierastos pienākumus.
Ģimenes vēsturiskās tradīcijas
Ievērojot vecās paražas, ģimenes galvai vajadzētu redzēt savus bērnus kā pieaugušos, novērot viņu mazbērnu augšanu un, ja iespējams, dzīvot dzīvot, lai redzētu viņu mazbērnus. Senatnē turīgam ķīnietim varēja būt vairākas konkubīnes. Nabadzīgie, atbrīvojoties no bezjēdzīgām sievietēm, pārdeva jaunas meitas.
Radinieki, kas pārstāv daudzas ģimenes, ir izraisījuši cieši atbalstošu radinieku klanu rašanos, kuri dažreiz apdzīvo veselus ciematus. Ķīnas varas iestādes ļāva tām iesniegt daudzas lietas un bažas savā tiesā. Kopš dzimšanas cilvēks parasti uzskatīja vispārpieņemtas vērtības augstāk par personīgajām vērtībām. Svarīgs sociālās kārtības pamats bija paklausība vecākajiem, kas ieguva zināmu varu pār jauniešiem.
Cilvēka galvenais pienākums ir novērst klana pazušanu, tāpēc viņam jābūt mantiniekam. Precētā meita kļūst par vīra ģimenes locekli, un viņas radinieki tiek aprūpēti. Ķīnā mirušo senču piemiņu varēja godināt tikai stiprāks dzimums, un bija vajadzīgs tikai dēls.
Pavisam nesen mačus organizēja vecāki. Dažreiz līgava un līgavainis kāzu laikā pirmo reizi ieraudzīja viens otru. Vīram, kurš ieradās svešā ģimenē, bija pienākums rēķināties ar visu jauno radinieku viedokli. Vīra uzmanība tika koncentrēta uz klana interesēm, un stingru pieķeršanos sievai nevajadzēja paust. Cieņa radās gadu gaitā pēc viņu pašu bērnu nobriešanas. Vīra radinieki, kuri nespēja iegūt pēcnācējus, nebija cienījuši viņas vīra radiniekus un pat sabiedrību.
Ģimenes mantojums parasti tika sadalīts vienādi starp dēliem. Vīrietim, kurš palika atraitnis, bija tiesības atkārtoti apprecēties, un atraitne parasti veltīja sevi sava vīra radinieku aprūpei. Jaunām sievietēm varēja būt jauna laulība, taču tas netika mudināts. Viduslaiku likumos šķiršanās tika paredzēta tikai pēc vīrieša iniciatīvas.
