1985. gadā PSKP Centrālās komitejas jaunais ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs paziņoja par Padomju Savienības virzību uz perestroiku. Kopš tā laika ir pagājuši trīs gadu desmiti, bet dažas šo notikumu sekas joprojām nevar novērtēt pēc iespējas objektīvāk.
Pielāgošanas nepieciešamība
Galvenais iemesls perestroikas sākumam 1985. – 1991. Gadā bija sarežģītais PSRS ekonomiskais stāvoklis, kurā valsts nonāca desmitgades sākumā. Pirmos mēģinājumus atjaunot valsts sistēmu veica Jurijs Andropovs, kurš sāka cīņu pret izplatīto korupciju un zādzībām, kas ievilka valsti ekonomiskā haosa bezdibenī un centās stiprināt darba disciplīnu. Viņa mēģinājumi panākt pārmaiņas bija tikai mēģinājumi, nedodot vēlamo efektu. Valsts sistēma bija smagā krīzē, bet valsts aparāta ierēdņi to nesaprata un nesaprata.
Gorbačova iniciētā perestroika nenozīmēja valsts pāreju uz citu valdības formu. Sociālismam bija jāpaliek valsts sistēmai. Perestroika tika saprasta kā ekonomikas globālā modernizācija sociālistiskā ekonomikas modeļa ietvaros un valsts ideoloģisko pamatu atjaunināšana.
Augstākajai vadībai nebija izpratnes, kurā virzienā kustībai vajadzētu sākties, lai gan kolektīva pārliecība bija par pārmaiņu nepieciešamību. Pēc tam tas noveda pie milzīgas valsts sabrukuma, kas aizņēma 1/6 zemes. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka efektīvas reformu īstenošanas gadījumā agrāk vai vēlāk šis sabrukums nenotika. Pārāk lielai sabiedrībai bija vajadzīgas jaunas tendences un izmaiņas, un neuzticēšanās līmenis bija kritiskā līmenī.
