Sociālā progresa kritēriji neeksistē, jo progress vienā sabiedriskās dzīves jomā tiek nepārtraukti saistīts ar regresiju citā sociālo attiecību jomā. Tomēr ir daži iedibināti uzskati par sociālo progresu, tā potenciālu, virzienu un ātrumu.
Lietošanas instrukcija
1
Progress ir virzība uz priekšu no zemākas uz augstāku, no mazāk perfektas uz pilnīgāku. Regresija ir pretēja nozīme. Sociālā progresa būtība un tās kritēriji joprojām ir apspriežams jautājums. Pat senatnē radās strīdi par vēstures ciklisko raksturu un sabiedrības progresu un regresu secību. Franču domātāji vēsturi uzskatīja par pastāvīgu atjaunošanu un uzlabošanu. Turpretī reliģiskās kustības uzskatīja, ka sabiedrība neizbēgami regresēs. Lielie senatnes filozofi, piemēram, Platons, Aristotelis, Toinbee, uzskatīja, ka sabiedrība virzās uz priekšu pa apburtā loka soļiem. Šāda kustība atbilst cilindra spirālveida kustībai, virzoties pa kuru sabiedrība iziet tos pašus posmus, bet vienlaikus regresē vai progresē.
2
Mūsdienu sociologi ir pārliecināti, ka virzība uz priekšu dažās sabiedriskās dzīves jomās vienmēr ir saistīta ar stagnāciju citā jomā. Zinātnieki ir secinājuši, ka sabiedrība nekad ne regresē, bet stagnācijas periodi notiek neizbēgami, un dažreiz stagnācija tiek kavēta uz ilgu laiku. Ja sastādīsit sabiedrības progresa grafiku, tas izskatīsies kā līkloča līkne, kur progresēšanas periodu aizstāj ar stagnācijas periodu.
3
Vēl vairāk tiek diskutēts par sociālā progresa kritērijiem. Galvenais un tikai atzītais ir humānisma kritērijs. Šis jēdziens ietver cilvēka dzīves ilgumu, veselības stāvokli, noteiktu kultūras dzīves jomu attīstību, izglītības līmeni, attieksmi pret sevi un dabu, cilvēktiesību ievērošanu un brīvības pakāpi un citus aspektus.
4
Sabiedrība ir sarežģīts mehānisms, kurā mijiedarbojas dažādas sociālās grupas un paralēli darbojas dažādi procesi. Šie procesi ne vienmēr sakrīt to attīstībā, kas nozīmē neiespējamību noteikt konkrētu kritēriju sabiedrības progresam.
5
Pati progresa koncepcija vienmēr balstās uz noteiktu vērtību vai to kombināciju. Doties uz priekšu bez mērķa nav jēgas. Mērķis ir sava veida ideālistiska ideja par to, kādai jābūt sabiedrībai. Tomēr Aristoteļa koncepcija un viņa piedāvātās metodes, lai analizētu valsts attīstību līdz mūsdienām, ietekmē sociologu un politologu pētījumus, kuri arvien vairāk sliecas uz to, ka sabiedrībā dažus procesus nav iespējams progresēt, citus neno regresējot.
