Gadsimtiem ilgi cilvēki ir gaidījuši, ka Dieva sūtītais atpestītājs nonāks grēcīgajā zemē un izglābs cilvēci. Vairāk nekā vienu reizi vēsturē cilvēki, kuri sevi sauca par šādu glābēju, bet vienmēr bija vīlušies, gaidīja cilvēkus. Jūdaismā un kristietībā to, kam bija jāsniedz cilvēkiem pestīšana, sauca par mesiju.
Kas tiek saukts par Mesiju
Tulkojumā no arābu valodas “mesija” burtiski nozīmē “ķēniņš” vai “svaidītais”. Ebreji, kurus uzskatīja par izvēlēto tautu, svēti ticēja praviešu dotajam vārdam. Tas paziņoja, ka Dievs kādreiz sūtīs viņiem svētīto Pestītāju, patieso cilvēces ķēniņu. Kristieši tic, ka Jēzus Kristus kļuva par šo glābēju. Raksturīgi, ka “Kristus” grieķu valodā nozīmē arī “mesija”.
Mesiju parasti sauc par Svaidīto, jo svaidīšana ar eļļu, tas ir, ar olīveļļu, bija daļa no senās ceremonijas. Šis rituāls tika veikts senatnē, kad nākamais monarhs tika iesaukts vai iecelts par ebreju priesteriem. Senie jūdi stingri uzskatīja, ka patieso ķēniņu, kurš ir ķēniņa Dāvida pēcnācējs, Radītājs sūtīs, lai atbrīvotu ebrejus no citu tautu apspiešanas un varas.
Bet Dieva mērķim ir plašāka izpratne. Reliģiski domājoši cilvēki šajos senos laikos uzskatīja, ka mesijas atnākšana ir nepieciešama, lai īstenotu cilvēces pestīšanu, ko Dievs piešķīris. Bet no kā tieši cilvēki bija jāglābj? Saskaņā ar Bībeles tradīcijām cilvēkam ir vajadzīga pestīšana, jo viņš ir piedzīvojis krišanu. Tas padarīja neiespējamu dievišķās gribas īstenošanu, kas ved uz mērķiem, kurus mirstīgais cilvēks nespēja pilnībā izprast.
