Šķiet, ka mūsu laikā, kad katrs ir par sevi, tādu jūtu kā žēlums un līdzjūtība nav modē. Un tie tiek uztverti tikai kā vājuma izpausme - tie it kā traucē sasniegt noteikto mērķi un nogalina visas cerības uz panākumiem.
Žēl ir slikta pašsajūta, saka daudzi. Šādai maldībai nekādā gadījumā nevajadzētu kļūt par jūsu dzīves principu. Ir tādi jēdzieni kā morāles standarti, kas atšķir cilvēku un dod pārākumu pār visu dzīvo pasauli uz Zemes. Faktiski cilvēku atšķir no dzīvnieka ne tikai smadzenes ar attīstītu intelektu. Tieši līdzjūtība padara mūs par īstiem cilvēkiem, nevis biznesa haizivīm. Normāls cilvēks nekad neizskatās vienaldzīgs pret citu ciešanām. Turklāt izbaudiet citu skumjas un uz tā balstiet savu laimi. Lai sniegtu palīdzīgu roku trūkumcietējiem - vai tā ir gļēvuma pazīme? Drīzāk tā ir cilvēces izpausme. Katram no mums dažreiz bija vajadzīga līdzjūtība. Tuvinieka nāve, nelaimīga mīlestība, neveiksmīga uzņemšana universitātē: tieši šādos brīžos ir svarīgi, lai kāds palīdz, uzmundrina ar siltu vārdu, piedalās. Vai tas ir tik grūti? Spēja simpatizēt citiem palīdz cilvēkam pareizi analizēt savu rīcību attiecībā pret citiem. Cilvēks, kurš spēj izjust līdzjūtību kādam citam, nekad nenozīmēs pret savu tuvāko. Jūs varat būt grūts, neatlaidīgi doties uz paredzēto mērķi un nedot emociju izplūdumu. Tomēr tas nenozīmē, ka jums ir jānolemj par atpūtu un jāmēro viņu jūtas. Jebkurā situācijā ir svarīgi palikt personai, tikai tad jūs varat kļūt patiesi laimīgs. Vienaldzība mūs pārvērš par nejūtīgiem elkiem, kas ir sveši visām jūtām. Iedomājieties, ja visi būs tikai šādi cilvēka seansi, par ko pārvērtīsies mūsu pasaule? Cilvēki tāpat kā mašīnas pildīs tikai savus pienākumus, atstājot novārtā savas jūtas. Bez līdzjūtības nebūs ne mīlestības, ne prieka … nekas, kas padara mūsu dzīvi patiesi piepildītu un bagātu.
