Gargantua un Pantagruel ir franču rakstnieka Fransuā Rabelais 5 sējumu romāns, kas stāsta par divu smieklīgu un laipnu gigantu, glutonu, tēva un dēla dzīvi. Darbs ir piepildīts ar satīru, kas vērsts uz mūsdienu sabiedrības, baznīcas un valsts netikumiem.
Ķecerīga satīra
Rabelais asās satīras galvenais objekts šajā darbā ir baznīca, klosterisms un garīdznieki. Gargantua un Pantagruel veidotājs jaunībā bija mūks, taču viņam nepatika dzīve klostera kamerā, un, pateicoties sava mentora Geoffrey d'Etissac palīdzībai, viņam izdevās atstāt klosteri bez jebkādām sekām.
Romāna raksturīga iezīme ir ārkārtīgi detalizētu un vienlaikus komisku ēdienu, grāmatu, zinātņu, likumu, naudas, dzīvnieku, karavīru smieklīgu vārdu un tamlīdzīgu pārvedumu pārpilnība.
Savā romānā Rabelais izsmietas netikumus un mūsdienu valsts un baznīcas satīriku, kas raksturīgi daudziem cilvēkiem. Baznīcas dažādās pretenzijas, slinkums un mūku nezināšana iet visvairāk. Autore diezgan spilgti un krāsaini parāda garīdznieku grēkus un netikumus, kurus sabiedrība nosodīja reformācijas laikā - pārmērīgu alkatību, taisnīgu liekulību, kas aptver baznīcu ministru nožēlojamo stāvokli un augstāko garīdznieku politiskās ambīcijas.
Ir izsmieti arī daži Bībeles fragmenti. Piemēram, Epistemona Panurga augšāmcelšanās brīdis parodē plaši pazīstamo Bībeles leģendu par Lācara augšāmcelšanos caur Jēzu Kristu, un stāsts par milzu Khurtali izsmieklu ved Noas šķirsta leģendu. Aklā ticība dievišķam brīnumam un garīgais fanātisms atspoguļojas epizodē par Gargantua dzimšanu no mātes auss - visi, kas netic bērna iespējai no auss, pēc visvarenā Kunga Dieva gribas, Rabelais dēvē par ķeceriem. Pateicoties šīm un citām zaimojošajām epizodēm, visus 5 Gargantua un Pantagruel sējumus Sorbonnas teoloģiskā fakultāte atzina par ķecerīgiem.
