Pareizticīgo baznīcas tradīcijā pastāv prakse, ka kristību sakramenta laikā krustvecāki ir mazuļi. Parasti par krustvecākiem kļūst bērna ģimenes tuvākie draugi. Krustvecāki var būt vai nu viens, vai divi cilvēki.
Galvenais krustvecāku izvēles faktors ir viņu ticība un draudze. Tā nav nejaušība, jo galvenie krustvecāku pienākumi ir mācīšana, bērna audzināšana pareizticīgo ticībā, kā arī pēdējās draudzes mācīšana. Krustvecāki ir apņēmušies Dievu par bērnu, noliedz velnu un apvieno ar Jēzu Kristu.
Pienākums iemācīt bērnam pareizticīgo ticību ietver sarunas ar mazuli, sarunas par garīgām tēmām. Krustvecākiem vajadzētu iegādāties atbilstošu literatūru, kad bērns iemācās lasīt. Uztvērējiem (tā sauktajiem krusttēviem) jāpalīdz fizioloģiskajiem vecākiem noskaidrot pareizticīgo ticības pamatus.
Bērna morālajā audzināšanā jāiesaista krustvecāki. Saņēmēju pienākums ir pārsūtīt kristīgās morāles un ētikas pamatnoteikumus. Krusttēviem, tāpat kā vecākiem, jāmēģina bērnā ieaudzināt mīlestību uz Dievu un saviem kaimiņiem, tāpat uztvērējiem jāpiedalās mazuļa garīgajā izglītošanā.
Krustvecākiem ir jāmēģina baznīcā ievietot bērnu. Tas ir, iemācīt mazulim apmeklēt templi. Lai to panāktu, no mazotnes bērnam ir jāpiedalās svētajos Kristus noslēpumos. Kad bērniņš ir vecāks, krustvecāki var palīdzēt pirmajiem sagatavoties atzīšanās sakramentam.
Vēl viena krustvecāku atbildība ir viņu krustbērnu lūgšana. Sargiem vajadzētu lūgt par bērnu gan templī, gan pasūtot piemiņu, gan mājās.
Krustvecākiem vajadzētu zināt, ka viņi ir atbildīgi Dieva priekšā par savu krustdēlu.
