Pareizticīgo tradīcijās ir četri vairāku dienu gavēņi, kas veicina cilvēka garīgo uzlabošanos. Pareizticīgajā baznīcā 2015. gada 8. jūnijā sākas Petrova Gavēņa laiks, kas beidzas 12. jūlijā Svēto apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas dienā.
Kristīgajā tradīcijā ir vēl viens Petrova gavēņa nosaukšana - apustuliskais gavēnis. Pats šīs atturēšanās perioda nosaukums norāda uz baznīcas vēsturisko saikni ar Kunga Jēzus Kristus labajām ziņām, ko visā pasaulē izplatījuši svēto apustuļu darbi. Paši evaņģēlija sludinātāji pirms došanās sludināt bija gavēt un lūgt.
Vēsturiskas atsauces uz Pētera gavēni notika jau 3. gadsimtā, un no 4. gadsimta visbiežāk kļūst svēto tēvu un Baznīcas skolotāju pieminēšana par garīgas sagatavošanās nepieciešamību svēto apustuļu Pētera un Pāvila svētkiem, kas izteikta atturībā no kaislībām un miesas badošanās. Īpaša nozīme vēsturiskajā Petrova gavēņa veidošanā bija baznīcu celtniecībai par godu augstākajiem apustuļiem Konstantinopolē un Romā. Lielisko katedrāļu celtniecību pabeidza apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas dienā Romas impērijas valdīšanas laikā Svētais vienlīdzīgais apustuļiem Konstantīns Lielais 4. gadsimta pirmajā pusē.
Pašlaik Pētera amats ir neatņemama pareizticīgo dzīves sastāvdaļa. Neskatoties uz to, ka apustuliskā gavēne nav stingra, ticīgie šajā laikā atturas no dzīvnieku izcelsmes pārtikas. Zivju ēšana ir atļauta visās dienās, izņemot trešdienu un piektdienu.
Ar atturēšanos no ēdiena nedrīkst aizmirst pareizticīgo badošanās galveno būtību - vēlmi pēc garīgas pilnības. Ticīgie gavēņa laikā bieži mēģina apmeklēt dievkalpojumus, piedalīties grēksūdzes un dievbijības sakramentos. Īpašu vietu gavēšanas praksē ieņem kristieša vēlme attīrīt savu dvēseli no grēkiem, kā arī mīlestības, žēlsirdības, pazemības vēlme - tās morālās vadlīnijas, uz kurām Baznīca aicina cilvēku.
