Cilvēka un dabas attiecību problēma jau sen satrauc cilvēku prātus. Antropogēnās ietekmes uz vidi draudi tuvojas kritiskajam punktam. Cilvēks jau sen ir aizmirsis, ka viņš ir dabas sastāvdaļa un ka viņa paša dzīve ir atkarīga no pēdējās labklājības.
Lietošanas instrukcija
1
Attīstoties zinātnei un tehnoloģijai, cilvēks arvien vairāk pielāgo savu dabu sev. Viņš nežēlīgi iznīcināja dzīvniekus, nepamatoti izmantoja dabas resursus, izcērtot mežus un nosusinot zemes. Cilvēks pārpludināja planētu ar atkritumu kalniem, saindēja zemes atmosfēru ar rūpnīcas izplūdes gāzēm. Un katru gadu cilvēka destruktīvā ietekme uz dabu kļūst arvien lielāka …
2
Šāda cilvēka tīri patērnieciska un vardarbīga attieksme pret dabu ir saistīta ar daudzām bīstamām sekām pašam. Mainot ainavas struktūru, dzīvo lietu iznīcināšana var pārvērsties par globālu vides katastrofu. Piemēram, mežu izciršana - planētas "plaušas" - novedīs pie tā, ka cilvēkam nav ko elpot, viņš vienkārši nosmakst.
3
Neatbilstība attiecībās starp dabu un sabiedrību ir problēma, kas jārisina. Pienācis laiks, kad cilvēcei ir laiks izdarīt izvēli: turpināt izgudrot dažādas “ērtības”, pielāgojot dabu sev piemērotai, vai klausīties savas iekšējās dabas balsi, kas ir līdzīga apkārtējās pasaules dabai? Vai turpināt izlaupīt dabas resursus, laupot, jūs varētu teikt, savās mājās, vai atcerēties visu dzīvo lietu savstarpējo atkarību? Lai būtu daļa no dzīvas kopienas vai pēc dabas un sevis "izvarotāja".
4
Darvinisma atbalstītāji, stingri ievērojot dabiskās atlases teoriju, ir paaugstinājuši cīņu starp dzīvām būtnēm līdz kulta pakāpei. Ekonomisti labprāt izvēlējās cīņas ideju un izveidoja tirgus ekonomikas sistēmu, liekot konkurenci gandrīz uz progresa dzinēju. Tomēr mūsdienu humānisti apgalvo, ka cīņa ir ceļš uz nāvi un izmiršanu. Glābt dzīvo pasauli (panākt harmoniju starp sabiedrību un dabu) ir iespējams tikai tad, ja cilvēki atceras veselīgas sadarbības lomu dažādās Zemes dzīves formās. Sadarbība, kolektīvisms, savstarpēja palīdzība, savstarpēja palīdzība - tie ir jēdzieni, kuriem jākļūst par pamatu harmoniskām attiecībām starp sabiedrību un dabu.
