Kopš filozofijas parādīšanās reliģija ir kļuvusi par vienu no tās problēmām. Fakts ir tāds, ka vairums tēmu, kuras filozofija cenšas attīstīt, - jautājumi par pasaules izcelsmi, cilvēka atrašanās vietu Visumā, cilvēku darbību cēloņiem, zināšanu potenciālu un robežām - vienlaikus kļuva par reliģiskā pasaules uzskata jautājumiem.
Filozofija visā tās vēsturē ir piedzīvojusi kritisku atdalīšanos no reliģijas. Pats nosaukums “reliģijas filozofija” radās diezgan vēlu - 18. gadsimtā, bet jau klasiskajā filozofijā var atrast noteiktus viedokļus par Dievu, par dievišķo iesaisti galīgajā realitātē. Reliģijas filozofija ir filozofiska domāšana, uzskatot reliģiju par savu priekšmetu. Par reliģiju var runāt ne tikai reliģiozs cilvēks, bet arī ateists un agnostiķis. Reliģijas filozofija ir filozofijas, nevis teoloģijas īpašums. Reliģijas kā kultūras parādības filozofija parādījās jūdu-kristiešu tradīciju ietvaros.
Reliģija ir vecāka par filozofiju, un, iespējams, tai ir savas saknes. Tas drīzāk ir kaut kas “atšķirīgs” attiecībā uz filozofiju, jo tas attiecas uz realitāti, kas pārsniedz cilvēka prāta robežas un potenciālu. Šis nosacījums bija īpaši izteikts agrīnās kristietības laikā, kas nejuta ne mazāko vajadzību pēc filozofiskas argumentācijas. Un sekojošā kristietības vēsture sniedz daudz ilustrāciju tam, kā reliģija filozofiju uzskata par pretēju. Bet tajā pašā laikā tās pirmsākumos reliģija tiek realizēta kā cilvēka notikums, kā cilvēka dzīves veids. Jebkurā laikā ir kāds cilvēks, kurš tic, lasa lūgšanas, piedalās kultā. Tāpēc reliģijas filozofija teoloģiskās definīcijas saprot galvenokārt kā reliģiskās prakses parādības.
Reliģiskā prakse tiek veikta ciešā saistībā ar cilvēka izpratni par dzīvi. Reliģija tiek veikta cilvēka runā, cilvēka domu veidos un grupās. Tas izskaidro faktu, ka reliģija mainās līdz ar vēsturiskajām izmaiņām cilvēka un dzīves izpratnē. Līdz ar to ir iespējama reliģijas filozofiskā tēma, kaut arī uzdotie jautājumi ir pilnīgi atšķirīgi attiecībā uz filozofiju.
Tagad mēs varam mēģināt definēt reliģiju, lai noskaidrotu, ar ko notiek filozofiskā doma. Kopš neatminamiem laikiem reliģija tiek uzskatīta par personas iesaistīšanos Dievā vai dievišķajā valstībā. Šo jēdzienu varēja interpretēt dažādi, bet galvenie jēdzieni palika. Mēs nonākam pie tēmas par Dievu kā reliģijas principu, cilvēku kā reliģijas pārstāvi un cilvēka iesaisti Dievā, kas veido vienotības, ko sauc par reliģiju, pamatu. Šo tēmu filozofiskā izstrāde atšķiras no tradicionālo reliģiju pakļāvīgajām konstrukcijām. Filozofija rodas no cilvēka dzīves dabiskās vides, nepiesaistot atklāsmes. Jau agrīnās kristietības laikā otrā gadsimta apoloģēti jautāja, vai Dievs pastāv. Šī tēma ietver izpratni par to, kas ir Dievs, un tā ir realitātes uztvere, kas pierāda intelekta potenciālu atbildēt uz šādiem jautājumiem.
