Daudzi cilvēki sevi pozicionē kā kristiešus, bet tajā pašā laikā viņiem dzīvē nav piešķirts svēto kristību sakraments. Šo ticību tautas apziņai definē "ticība sirdij", kurai absolūti nav vajadzīgs baznīcas "rituālisms". Šāda domāšana neatbilst pareizticīga cilvēka pasaules uzskatam, jo ticēt Dievam nozīmē uzticēties Viņam. Tāpēc uzticībai un ticībai ir jāizpaužas Dieva baušļu izpildē.
Jaunās Derības Raksti skaidri norāda uz svēto kristību nepieciešamību. Mateja evaņģēlijs beidzas ar Tā Kunga vārdiem, ka apustuļi māca visas tautas, kristot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā. Citās evaņģēlija vietās Kristus runā par nepieciešamību piedzimt no ūdens un gara, kas ir Jaunās Derības kristības norāde. Izrādās, ka svēto kristību sakramentu nav izveidojis cilvēks, bet pats Kungs Jēzus Kristus.
Ja cilvēks ir ticīgs cilvēks, tad viņam tas ir jāparāda uz konkrētiem darbiem, jānovieto sevi kā kristieti ne tikai "savā sirdī", bet arī sabiedrībā.
Svēto kristību sakraments ir cilvēka garīga piedzimšana. Kungs runāja par šo mūžīgās dzīves atdzimšanu intervijā Nikodemusam Jāņa evaņģēlijā. Kristībās cilvēku pieņem Dievs, viņš kļūst par tiešu kristīgās draudzes locekli. Tas ir priekšnoteikums mūžīgās dzīves (paradīzes) sasniegšanai ar nosacījumu, ka pēc kristībām cilvēks tiecas pēc Dieva. Kungs izglābj ne tikai katru cilvēku atsevišķi, bet arī visu savu Baznīcu. Tāpēc atkarībā no tā, kādas attiecības cilvēkam ir ar pareizticīgo baznīcu, un notiek pestīšanas brīdis.
Saskaņā ar pareizticīgo ticību kristības sakramentam visi grēki tiek piedoti pieaugušajam. Dzīve sākas ar tīru šīfera. Tikko kristītajam tiek dota iespēja atteikties no bijušās grēcīgās dzīves un sākt atjaunot savu būtni. Kristot zīdaiņus, kuri ir bez grēkiem, tiek izsekots sākotnējā grēka mazgāšana, kā dēļ absolūti visi cilvēki nāk uz šo pasauli.
Tieši svēto kristību sakramentā dievišķā žēlastība nolaižas pret cilvēku, kurš veido tikko kristīto svēto. Svētības vēlme ir pareizticīgo personai zemes dzīves galvenais mērķis un jēga. Protams, dzīves laikā cilvēks zaudē kristībās saņemto žēlastību. Tomēr Kungs neatstāj ticīgos Viņā. Kļuvis par Kristus Baznīcas locekli (ticis kristīts), cilvēks jau var sākt citus glābjošus baznīcas priekšrakstus, piemēram, grēksūdzi un dievgaldu.
Turklāt kristību sakramentā cilvēkam tiek dots svēts debesu patrons un eņģelis sargenijs.
Izrādās, ka kristību sakramentā redzama paša Dieva derības piepildīšana. Patiesi ticīgam ortodoksālajam cilvēkam pirms ieiešanas Kristus baznīcā ir jāpieņem šis sakraments. Kristības netiek pieņemtas zemes materiālās bagātības, bet gan turpmākās mūžīgās dzīves dēļ. Kristības sakramentā cilvēks tiek apvienots ar Kristu, viņu atmet velns un izrāda savu gribu uz labu, atsakoties no ļauna.
Svētās kristības ir cilvēka pirmais būtiskais solis Viņa Pestītājam Jēzum Kristum. Visu atlikušo mūžu ticīgam cilvēkam jācenšas kļūt pilnīgākam un, ja nepieciešams, attīrīt savu dvēseli no grēkiem, caur to vēršoties pie sava Radītāja un Pestītāja.
