Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāri bija Jāzeps Staļins, Leonīds Brežņevs, Jurijs Andropovs, Konstantīns Čerņenko un Mihails Gorbačovs. Ņikita Hruščovs strādāja par PSKP Centrālās komitejas pirmo sekretāru. Komunistiskās partijas dibinātājs Vladimirs Ļeņins partijas struktūrā neieņēma oficiālus vadošus amatus.
No vienkārša sekretāra līdz valsts vadītājam
PSKP Centrālās komitejas ģenerālsekretārs ir augstākais amats komunistiskās partijas hierarhijā un, visumā, sinonīms Padomju Savienības vadītājam. Partijas vēsturē bija vēl četri tās centrālā aparāta vadītāja amati: tehniskais sekretārs (1917–1918), sekretariāta priekšsēdētājs (1918–1919), izpildsekretārs (1919–1922) un pirmais sekretārs (1953–1966).
Personas, kas ieņēma pirmos divus amatus, galvenokārt nodarbojās ar papīra sekretāra darbu. Izpildsekretāra amats tika ieviests 1919. gadā administratīvajām darbībām. Ģenerālsekretāra amats, kas izveidots 1922. gadā, tika izveidots arī vienīgi administratīvajam un personāla iekšējam partijas darbam. Tomēr pirmajam ģenerālsekretāram Jāzepam Staļinam, izmantojot demokrātiskā centrālisma principus, izdevās kļūt ne tikai par partijas vadītāju, bet arī par visu Padomju Savienību.
17. kongresā Staļina partijas oficiāli netika pārvēlētas ģenerālsekretāra amatam. Tomēr viņa ietekme jau bija pietiekama, lai saglabātu vadību partijā un valstī kopumā. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Džordžs Malenkovs tika uzskatīts par ietekmīgāko sekretariāta locekli. Pēc iecelšanas par Ministru padomes priekšsēdētāju viņš aizgāja no sekretariāta, un partijā vadošos amatos ieņēma Ņikitu Hruščovu, kurš drīz tika ievēlēts par Centrālās komitejas pirmo sekretāru.
