Kad kritiķi sāk apspriest Andreja Bartaņeva darbus, viņi bieži nevar sniegt konkrētu žanra definīciju, kurā viņš strādā. Un nav brīnums. Pats maestro izrāda mākslu kā vienotu straumi, kas satur dažādas formas.
Sākuma apstākļi
Lai atrastu atbalsta punktu Andreja Dmitrijeviča Bartaņeva darbu aprakstīšanai, ir jāpiekrīt, ka viņš ir mākslinieks. Šai definīcijai piekrīt gan vietējie, gan ārvalstu eksperti. Jā, viņš rada attēlus. Bet tam viņš izmanto nevis audeklus un krāsas, bet cilvēkus un apkārtējās ainavas. Attēla pamatā var būt zaļie zālāji parkos vai neapstrādātas rūpnieciskas konstrukcijas, kas izgatavotas no betona un metāla. Šāda veida instalācijas skatītājus rada pārsteigumus un sašutumu. Bieži vien mākslinieks apzināti šokēja miegainu publiku. Šajā viņš redz vienu no saviem uzdevumiem.
Topošais režisors un modes mākslinieks dzimis 1965. gada 9. oktobrī parastā padomju ģimenē. Vecāki tajā laikā dzīvoja Norilskas polārajā pilsētā. Mans tēvs strādāja metalurģijas rūpnīcā. Māte nodarbojās ar bērnu audzināšanu bērnudārzā. Agrā bērnībā bērns neatšķīrās no vienaudžiem. Skolā Andrejs labi mācījās. Ar lielu vēlēšanos apmeklēja darba nodarbības darbnīcās. Vienmēr zāģēja formas un profilus no saplākšņa. Līmēti lieli priekšmeti no iesaiņojuma papīra. Vidusskolā Bartaņevs vasarā devās uz pionieru nometnēm kā padomdevējs vai pedagogs.
Radoša darbība
Pēc skolas Andrejs aizbrauca uz Krasnojarsku, lai iegūtu specializētu izglītību Mākslas institūta režijas nodaļā. Būdams students, viņš klasesbiedru starpā atrada draugus un līdzīgi domājošus draugus. 80. gadu beigās cenzūra tika atcelta, un jaunie talanti sajuta satraucošo brīvības smaržu. Savas pirmās instalācijas viņš izveidoja no stikla burkām un plastmasas pudelēm. Bartaņevam izdevās uzstādīt fona apgaismojumu no Jaungada vītnēm un gaismas diodēm. Pēc kāda laika visās pilsētās izplatījās baumas par iesācēju direktora darbu.
Pārcēlies uz Maskavu, Barteņevs no pirmajām dienām nonāca labvēlīgā vidē. Viņu apņēma kolēģi un avangarda mākslas pazinēji. 1992. gadā mākslinieks iestudēja savu pirmo liela mēroga izrādi ar nosaukumu Botāniskais balets. Tradicionālajos Rīgas svētkos priekšnesums saņēma galveno balvu. Nākamais režisora karjeras posms bija dinamiskā izrāde “Sniega karaliene”. Ārzemju mākslas vēsturnieki jau sākuši runāt par šo projektu. 1996. gadā Bartaņevs tika uzņemts Maskavas Mākslinieku savienībā.
