Cilvēce nozīmē cilvēci, cilvēcību, kas ir nežēlības pretstats. Plašā nozīmē tā ir morālo attieksmju sistēma, dzīves uzvedības noteikumu kopums, kas liek domāt par līdzjūtības, altruisma, palīdzības, nepaklausības izpausmēm.
Humānisma attīstība sākās Renesanses laikā. Toreiz radās domas par toleranci, cieņu pret visiem cilvēkiem. Cilvēce, pirmkārt, nodrošina pieklājīgu attieksmi pret citiem, viņu rīcību. Ikvienam, pat noziedzniekam, ir tiesības uz otro iespēju. Cilvēces idejas parādījās neohumānisma laikmetā. Pats šo terminu 1808. gadā izgudroja vācu pedagogs Nithamers. Cilvēces sinonīms ir spēja simpatizēt citiem. Bez savstarpējas cieņas un humānām attiecībām nav iespējams izveidot spēcīgu valsti un augsti morālu sabiedrību. Cilvēcības ideja ir skaidri formulēta gandrīz visās reliģijās - pret jums jāizturas tāpat kā pret sevi. Lai to izdarītu, jums jāiemācās pilnībā pieņemt citu cilvēku ar visām tā priekšrocībām un trūkumiem. Tas ir, cilvēces būtība slēpjas citas personas pieņemšanā un izpratnē.Šī kvalitāte palīdz harmonizēt cilvēka iekšējo pasauli, tā apbur garīgo pieredzi. Cilvēce ierobežo un ierobežo dažādas cilvēka psihes destruktīvas izpausmes.Humānuma veidošanās ir saistīta ar pašapziņas attīstību, kad bērns sāk atšķirt sevi no sociālās vides. Ļoti liela nozīme cilvēces attīstībā pieder kopīgām aktivitātēm, kas paredz bērna sadarbību ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Šāda darbība rada emocionālu pārdzīvojumu kopienu. Pozīcijas maiņa komunikācijā un spēlē veido bērna humānu, humānu attieksmi pret citiem. Pasaules uzskata humanizācija pozitīvi ietekmē izziņas un radošās spējas. Šādi cilvēki veido elastīgu pasaules ainu, apkārt notiekošo viņi uztver objektīvāk, objektīvāk. Cilvēks atbrīvojas no stingras attieksmes, turklāt viņš sāk sevi pilnveidot paralēli.
