Igors Minajevs sāka strādāt par režisoru filmu studijā Odesā. Perestroikas vidū kino meistars pārcēlās uz Franciju, bet turpināja uzņemt spēlfilmas un dokumentālās filmas, kas ir interesantas viņa bijušajiem līdzpilsoņiem. Režisora radošums ir daudzšķautņains, tāpēc kritiķi to ne vienmēr vērtē vienbalsīgi.
No Igora Evgenievich Minaev biogrāfijas
Topošais ukraiņu un franču režisors dzimis Harkovā 1954. gada 15. janvārī. Minajevs ieguva labu profesionālo izglītību. 1977. gadā Igors Evgenijevičs beidzis Kijevas Teātra mākslas institūtu, Kinematogrāfijas katedras režisora kursu (V. Nebera darbnīca).
Savu karjeru viņš sāka pēc vidusskolas slavenajā Odesas filmu studijā. Viņa pirmajam režisora darbam nepatika vadība. Vairākus gadus režisoram nebija ļauts strādāt pie viņa gleznām.
1985. gadā Minajevs veido īsfilmu “Telephone”, kuras pamatā ir viens no Korneja Čukovska dzejoļiem. Korneja Ivanoviča lomu filmā atveidoja Lembits Ulfsaks. Minajeva darbs tika novērtēts: 1987. gadā viņš saņēma Maskavas filmu festivāla bērnu žūrijas balvu.
80. gadu beigās Igors Evgenijevičs veidoja mākslas gleznas “Pirmais stāvs” un “Aukstā marta”. Šajos darbos autore atspoguļoja perestroikas procesus valstī. Abas filmas tika demonstrētas demonstrēšanai Kannu kinofestivālā 1988. un 1990. gadā. Pats režisors atgādina haosa un pilnīgas radošās brīvības periodu. Radītāji varēja darīt visu, ko dvēsele gulēja, gleznu veidošanai līdzekļi pārāk daudz neprasa.
2013. gadā Odesā notika filmu festivāls, kurā tā pati filma "Pirmais stāvs" tika demonstrēta retrospektīvā seansā par tēmu "Pazudušā pasaule". Skatītāji redzēja labākās filmas, kuras padomju laika beigās izveidoja Ukrainas meistari. Dažas no šīm gleznām iepriekš netika rādītas, jo tika iznīcināta filmu izplatīšana valstī.
Novērtējot ukraiņu režisora darbu, kinokritiķis L. Goseiko atzīmēja, ka režisori, kuru darbi tika prezentēti festivālā, pieder pie “izkliedētās atdzimšanas”: gandrīz nevienam no šiem māksliniekiem neizdevās atrast pielietojumu talantiem dzimtenē.
Igora Minajeva ārzemju karjera
Tā tas notika ar Minajevu. 1988. gadā viņš pārcēlās uz Franciju un apmetās uz dzīvi Parīzē. Šeit viņš kādu laiku mācīja vienā no filmu skolām, iestudēja izrādes. Viens no viņa šī perioda darbiem ir “Karavīra vēsture” Stravinska un “Florenciešu naktis” mūzikai, kuras pamatā ir Marinas Tsvetajevas autobiogrāfiskā proza.
Minajevam paveicās: viņam izdevās izmantot Francijas fonda atbalstu, kurš bija ieinteresēts sadarboties ar Austrumu un Centrālās Eiropas kinoteātriem. Daudziem režisoriem, pateicoties fonda atbalstam, ir iespēja pašiem izveidot filmas. Starp šiem meistariem bija Pāvels Lungins, Vitālijs Kaņevskis un Igors Minajevs.
90. gadu sākumā Minajevs iecerēja un veiksmīgi pabeidza filmas Zamjatina stāsta “Plūdi” filmas adaptāciju. Izabellu Huppertu filmējusies filmā.
Dažus gadus vēlāk Igors Evgenievich izveido attēlu "Moonlit". Šis ir dramatisks stāsts par brāli un māsu, kuri tikās pēc daudzu gadu šķirtības. Par šo darbu Minaevs saņēma balvu festivālā Kinoshok.
2006. gadā gaismu ieraudzīja Minajeva filma "Tālu no saulrieta bulvāra". Kritiķu atbilde nebija viennozīmīga. Daži cilvēki uzskatīja, ka filmas autora stāstītais stāsts par režisoru ar nestandarta seksuālo orientāciju, kurš Staļina laikā filmēja mūziklus, filmā tika pasniegts ar nepamatotiem vienkāršojumiem, neņemot vērā tā laikmeta patieso drāmu un tajā laikā raksturīgās pretrunas. Krievijas prese pieņēma bijušā padomju pilsoņa Minajeva filmu ar daļēju ironiju un pat ar izsmieklu. Bet krievu kino festivālā franču Honfleurā attēls vienlaikus saņēma divas balvas.
Starp citiem Minajeva kinematogrāfiskajiem darbiem var minēt: “Komunisma pazemes templis” (1991), “Ziema” (2010), “Zilā kleita” (2016). Vairākām savām filmām pats Minaevs rakstīja scenārijus.
Minajevam bija iespēja darboties kā kritiķim. 2010. gadā režisors tika uzaicināts uz Starptautiskā filmu festivāla, kas notika Monreālā, žūriju.
