Dzejoļa īpatnību dēļ tas ir grūtāk analizējams darbs nekā proza. Jo īpaši īsums, lielāks māksliniecisko nozīmju, kā arī metaforu un citu formu pārnesumu skaits liek diezgan ilgi domāt par jebkuru pantu. Tajā pašā laikā jebkurš prozas darbs, kā likums, ir saprotamāks lasītājam, jo tēma un sižets, kā arī varoņi un idejas tajā ir skaidri iezīmēti.
Tātad, lai veiktu dzejoļa analīzi, ir jāizceļ tā tēma. Tas var būt lirika, tas ir, darbs ir veltīts mīlestībai un jūtām, tas var būt dabas (ainavas) apraksts, tā var būt filozofija (argumentācija par esības jēgu un citām kategorijām), un dzejoli var veltīt arī sociāli nozīmīgām problēmām.
Nākamais analīzes punkts ir grafiks. Var nebūt tā, ja dzejolis veltīts jūtām. Tad, visticamāk, jūs izlasīsit to aprakstu, lai gan, visticamāk, viņiem tiks izsekota attiecību līnija. Tomēr, ja dzejolī nav notikumu, koncentrēšanās uz sižetu nav obligāta.
Lai veiktu dzejoļa analīzi, ir svarīgi noteikt tā lielumu. Varbūt šī ir visgrūtākā daļa tiem, kuri nav studējuši literatūras teoriju. Visizplatītākie izmēri ir iambic, trochee, daktils, amfībija un anapaest. To atšķirības veido zilbju skaits vienā rindā, kā arī stresa izvietojums, kas veido vārsma ritmu kopumā.
Atskaites biežums var arī atšķirties, kas jānorāda, analizējot dzejoli. To var savienot pārī (kad divas līnijas atskaņa rindā), gredzenu (1. un 4. atskaņas rinda, kā arī 2. un 3. rinda) un šķērsot (pāra un nepāra rindas).
Analizējot dzejoli, ir svarīgi norādīt uz izmantotajiem mākslinieciskajiem attēliem, to izteikšanas veidiem, stilistiskajām figūrām un ceļiem. Tie ietver epitetus, alegorijas, metaforas, hiperbolus utt. Pastiprinājumi un citas revolūcijas arī palīdz uzlabot efektu un uzsvaru.
Jāņem vērā darba stilistiskais virziens. Tas var būt romantisms, taču mūsdienās bieži sastopams modernisms, futūrisms un citas mūsdienu tendences.
