Valsts ekonomiskā politika ietekmē gan tās darbības ārējās, gan iekšējās sfēras. Viens no tās galvenajiem veidiem ir merkantilisma politika.
Pamatinformācija
Kopš 15. gadsimta Eiropas valstis ir pastiprinājušas centienus starptautisko attiecību jomā, attīstot starptautiskās ekonomiskās attiecības, un rodas pirmās lielās organizācijas, piemēram, Austrumindijas tirdzniecības uzņēmums. Tas viss pamudināja tā laikmeta ekonomistus izveidot merkantilisma politikā pausto noteikumu un doktrīnu sistēmu, kuras galvenā ideja bija aktīva valsts līdzdalība valsts un tās iedzīvotāju ekonomiskajā darbībā ar mērķi uzkrāt naudu, zeltu un sudrabu.
Merkantilisma jēdziens ir cieši saistīts ar protekcionisma jēdzienu, politisko doktrīnu, saskaņā ar kuru ekonomiskās attiecības ar citām valstīm ir ierobežotas, kapitāla aizplūšana un ārvalstu preču patēriņš ir aizliegts.
Merkantilisma politikas principi
Tādās Eiropas valstīs kā Anglija, Francija, Vācija un Austrija, XV-XVI gs. merkantilisma politika tika samazināta līdz līdzekļu uzkrāšanai valstī ar jebkādiem līdzekļiem. Šos mērķus sekmēja ārvalstu preču importa ierobežojumi, zelta un sudraba eksporta aizliegumi no valsts, aizliegums pirkt ārvalstu produktus no ienākumiem, kas gūti, pārdodot preces ārvalstīs, u.c. Laika gaitā šīs iekārtas tika pārveidotas un mainītas, un no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum merkantilisma politika pakāpeniski atkāpās no stingrajiem dārgmetālu eksporta ierobežojumiem.
Vēlais merkantilisms
Līdz 19. gadsimta beigām merkantilisms jau bija atzīts par galveno ekonomikas doktrīnu visām spēcīgākajām Eiropas lielvalstīm. Iestāžu mākslīga iejaukšanās ekonomiskajā dzīvē izraisīja ne tikai pozitīvas ekonomiskās sekas (tirdzniecības bilances palielināšanos, IKP pieaugumu, iedzīvotāju labklājības uzlabošanos), bet arī ražošanas tehnoloģiskā atbalsta attīstību, paaugstinātu dzimstību, samazinātu sociālo spriedzi un uzlabotu dzīves kvalitāti. Pēc ekonomistu vēsturnieku, piemēram, Imanuela Vallersteina un Čārlza Vilsona domām, tehniska revolūcija Anglijā 19. gadsimtā nebūtu notikusi, ja nebūtu praktiski pielietoti merkantilisma principi.
Būs grūti īstenot merkantilisma politiku, ja valstij trūks dabas resursu. Tas nozīmē, ka nav attīstītas ražošanas, un tāpēc kapitāla uzkrāšana kļūst problemātiska.
