Starp daudzajiem pareizticīgo baznīcas svinētajiem svētkiem ir arī lieliski. Ticīgie tos svin īpaši svinīgi un plaši. Lieldienas tiek uzskatītas par galvenajām kristiešu brīvdienām, un nozīmīgākās ir arī 12 nozīmīgākās brīvdienas.
Ritošās divpadsmit brīvdienas
Ticīgie kristieši Lieldienu brīvdienas sauc par svētkiem. Šīs galvenās baznīcas svētku pamatā ir leģenda par brīnumaino Jēzus Kristus augšāmcelšanos, kas krustā sists pie krusta ar ebreju tiesas sanhedrīna teikumu. Augšāmcelšanās idejai ir galvenā nozīme kristietībā, tāpēc svētkiem par godu šim notikumam ir īpaša loma.
Kristīgās Lieldienas tiek svinētas pirmajā svētdienā pēc ziedošās ekvinokcijas un pilnmēness, ja vien tās nekad nesakrīt ar ebreju svētkiem. Tādējādi Lieldienas ir “klejojoši” svētki, kas katru gadu krīt uz atšķirīgu skaitu.
Trīs citas svarīgas divpadsmit brīvdienas ir saistītas ar Lieldienām - Kunga ieiešana Jeruzālemē, Kunga debesbraukšana un Svētās Trīsvienības diena.
Kunga ieeja Jeruzālemē tiek saukta arī par Pūpolu svētdienu, tā tiek svinēta pēdējā svētdienā pirms Lieldienām. Šīs brīvdienas ir balstītas uz evaņģēlija leģendu par to, kā pirms mocekļa nāves un augšāmcelšanās Jēzus Kristus ieradās Jeruzālemē, kur ļaudis, sveicinot viņu, meta palmu zarus uz ceļa Jēzus priekšā.
40. dienā pēc Lieldienām tiek svinēta Tā Kunga debesbraukšana. Tā pamatā ir evaņģēlija leģenda par Jēzus Kristus pacelšanos debesīs viņa mācekļu klātbūtnē.
Krievijā Trīsvienība apvienojās ar slāvu brīvdienu Semiku, kas bija veltīts veģetācijas gariem. No šejienes nāca paraža rotā mājas ar Trīsvienību ar zaļumiem un dejoja apaļas dejas ap bērzu.
Svētās Trīsvienības svētku pamatā ir stāsts par Svētā Gara nolaišanos uz apustuļiem 50. dienā pēc Lieldienām. Pareizticīgā baznīca šim notikumam piešķir īpašu nozīmi un interpretē to kā Jēzus derību, lai nodotu kristietības vēsti visām tautām.
