Evaņģēliji ir Jaunās Derības grāmatas, kas stāsta par Jēzus Kristus dzīvi, viņa sabiedrisko kalpošanu, krustā sišanu un apbedīšanu. Pareizticīgajiem cilvēkiem Evaņģēlijs ir viena no vissvarīgākajām Bībeles grāmatām.
Par kanoniskajiem evaņģēlijiem tiek saukti tie, kurus pareizticīgo baznīca pilnībā pieņem. Jaunās Derības grāmatu pamattekstā ir četri evaņģēliji. Šo iedvesmoto darbu autori bija apustuļi Metjū, Marks, Lūks un Jānis.
Papildus šiem četriem evaņģēlijiem ir arī apokrifiski darbi. Piemēram, Jūdas evaņģēlijs, Pētera evaņģēlijs. Baznīca šīs grāmatas neatzina par kanoniskām, jo tām bija apšaubāms saturs. Arī šo evaņģēliju precīza autorība nav noskaidrota. Iespējams, ka apokrifiskie evaņģēliji, atšķirībā no kanoniskajiem, tika uzrakstīti vairākus simtus gadu vēlāk nekā Jēzus Kristus dzimšana, vai arī gnostiku ķeceri bija apokrifu autori.
Kā minēts iepriekš, kanoniskie evaņģēliji atzīst Baznīcas pilnību kā Mateja evaņģēliju, Marka evaņģēliju, Lūkas evaņģēliju un Jāņa evaņģēliju. Kopš kristīgās rakstības attīstības sākuma neviens no ticīgajiem nav apšaubījis šo svēto grāmatu autoritāti. Tieši šos darbus pieņēma kā absolūtu patiesību, nepiejaucot dažādas viltus doktrīnas.
Šie četri evaņģēliji objektīvi stāsta par Kristus dzīvi un mācībām, stāsta par Jaunās Derības vēstures notikumiem. Jau pirmajā gadsimtā šos darbus citēja ticīgie. Tomēr šo četru evaņģēliju oficiālais apstiprinājums par kanoniskiem tika pieņemts tikai 4. gadsimtā.
Kristīgās baznīcas vēsturē 360 var saukt par Jaunās Derības grāmatu kanona pieņemšanas laiku. Šis notikums notika vietējā Laodicean katedrālē. Padomes tēvi apstiprināja visas 27 Jaunās Derības kanoniskās grāmatas, kurās bija Marka, Metjū, Jāņa un Lūka autori. Vēlāk VI Ekumēniskajā padomē (680) Jaunās Derības grāmatu kanonam tika piešķirts universāls raksturs.
