Telpa un laiks ir galvenās filozofijas kategorijas. Kopā ar kustības jēdzienu tie ir tieši saistīti ar esības objektīvajām īpašībām. Pirmās idejas par laika un telpas būtību radās senatnē, kad cilvēks piedzīvoja apkārtējo pasauli.
Lietošanas instrukcija
1
Ikdienas dzīvē cilvēks telpu un laiku saprot burtiski un intuitīvi, neatkarīgi no šo jēdzienu filozofiskā satura. Cilvēki no pieredzes zina, ka visiem materiālajiem objektiem ir fiziskas dimensijas un apjoms. Dienas laika maiņa un sezonālās izmaiņas dabā jau sen ir norādījušas cilvēkam, ka visiem notikumiem ir noteikts ilgums.
2
Ar filozofisko zināšanu parādīšanos un attīstību sāka mainīties attiecības ar laiku un telpu. Daži domātāji, piemēram, Epicurus un Democritus, uzskatīja šīs kategorijas par neatkarīgu esamības pamatu, kas var pastāvēt neatkarīgi no matērijas un ārpus tās. Šie filozofi pieņēma, ka starp matēriju, telpu un laiku pastāv tādas pašas attiecības kā starp atsevišķām vielām vai elementiem.
3
Citu viedokli pauda Aristotelis un Leibnica. Šie filozofi laiku un telpu uzskatīja par vienotu attiecību sistēmu, kurā tos nosaka mijiedarbība starp materiālajiem objektiem, kas veido pasauli. Ārpus šādas mijiedarbības sistēmas telpa un laiks kļuva par tukšām abstrakcijām, kurām nebija patstāvīga satura.
4
Kosmoss, ja to raugās no mūsdienu zinātnes perspektīvas, ir matērijas, tās pastāvēšanas veida un formas, strukturālais raksturojums. Kosmoss ir daudzdimensionāla kategorija. Jēdzieni “pagarinājums” un “bezgalība” bieži tiek izmantoti saistībā ar to. Filozofijā telpas kategorijai ir jēga tikai tiktāl, ciktāl to var strukturēt materiālā pasaule.
5
Laiks ir vēl viena matērijas esamības forma. Tas parādās filozofijā kā veids, kā materiālie objekti un parādības var mainīties. Termini “ilgums”, “plūsma”, “kustība”, “pagātne”, “tagadne” un “nākotne” tiek plaši izmantoti, lai aprakstītu laika kategoriju. Mūsdienu fiziskās un filozofiskās zināšanas liek domāt, ka laikam ir virziena un neatgriezeniskuma īpašības.
6
Alberta Einšteina ierosinātās relativitātes teorijas ieviešana zinātnē ļāva noskaidrot laika un telpas filozofisko kategoriju saturu. Izrādījās, ka tie ir nesaraujami saistīti gan savā starpā, gan ar nepārtrauktu matērijas kustību, veidojot vienotu un nedalāmu telpas-laika kontinuumu. Saskaņā ar relativitātes teorijas secinājumiem laiks un telpa var pastāvēt tikai kā materiālās pasaules atribūti, un to īpašības nosaka gravitācijas spēki.
