Kultūras kopiena, ar kuru ir saistīta katra tauta, ir garīgas saliedētības un vienotības garantija. Tomēr, negatīvi vērtējot, nacionālais kulturālisms var izraisīt etnisku diskrimināciju.
Herdera koncepcija
Nācijas kā kultūras kopienas idejas pamatlicējs bija luterāņu priesteris Herders, kuru aizveda Kanta, Russo un Monteskjē darbs. Saskaņā ar viņa koncepciju tauta bija organiska grupa ar savu valodu un kultūru. Šī koncepcija veidoja kultūras vēstures pamatu un lika pamatus kultūras nacionālismam, kur vissvarīgākais postulāts bija nacionālās kultūras vērtība. Herders valodu uzskatīja par nācijas vissvarīgāko iezīmi. Savukārt valoda radīja savdabīgu kultūru, kas izteikta leģendās, nacionālajās dziesmās un rituālos. Valstiskums šeit ir nonācis fonā, un kolektīvajai atmiņai un nacionālajām tradīcijām bija ārkārtīgi liela nozīme.
Herdera darbu galvenā ideja bija nācijas kā dabiskas kopienas definīcija, kas cēlusies no seniem laikiem. Mūsdienu psihologi apstiprina šo koncepciju, jo viņu drošībai cilvēks tiecas veidot grupas, kurās ietilpst daudzi cilvēki, kuriem ir tuvi gars un kultūra.
