Kristībā priesteris uzliek krustu personai, kura saņēmusi Svēto Vakarēdienu. Mūsdienās tas nozīmē cilvēka pievēršanos kristiešu pareizticīgo ticībai. Vai tagad tas ir pastāvīgi jāvalkā, vai ir kāds īpašs pasūtījums?
Krusts ir piederības pareizticīgo baznīcai simbols
Pirmoreiz teologs Jānis Hristostoms (347–407) piemin cilvēkus, kuri sava darba “Pret anomiešiem” trešajā daļā valkāja Svētā Krusta simbolus uz krūtīm. Bet viņš runāja par šifriem-medaljoniem. Sākotnēji tās bija koka četrpusējas atvilktnes ar relikvijām. Agrīnā stadijā iekšpusē varētu atrasties relikviju daļiņas, skaidas no Golgātas koka, svēto grāmatu sarakstu daļas un citas svētnīcas. Šifrētā pusē (tulkojumā no grieķu valodas - “lāde”) bija attēlota Jēzus Kristus vārda monogramma. Tieši krūšu krusti, kurus plaši izmanto, parādās IX-XI gadsimtos.
Krievijā krūšu krusta nēsāšanas tradīcijas aizsākumi meklējami 17. gadsimtā. Tad tā kļuva par obligātu daļu kristību procedūras laikā. Pieauguši cilvēki to nēsāja virs drēbēm izstādīšanai kā skaidru un nepārprotamu kristiešu kristības rādītāju. Krūšu kurvis - lielais krūšu krusts, kuru pēc pasūtījuma nēsāja krievu pareizticīgo priesteri - parādījās vēl vēlāk, XVIII gadsimtā.
Krusta nēsāšana ir gods un atbildība
Krusta nēsāšana uz krūtīm patiesi ticīgam pareizticīgajam ir gods un liela atbildība. Zaimojoša vai nolaidīga attieksme pret krustu vienmēr ir bijusi cenzēta un tautā uztverta kā atkrišanas akts un ticīgo cieņas aizskaršana.
Krievijā plaši pazīstams šāds uzticības zvēresta rituāls kā krusta skūpstīšanās mainījās un krievu cilvēki ar ķermeņa krustiem mainījās un kļuva par sadraudzības pilsētām. Krusts uz krūtīm simbolizē dalību Jēzus Kristus ciešanās un darbos un vēlmi ievērot Glābēja evaņģēlija pavēles, cīnīties ar savām kaislībām, nevis nosodīt un piedot mīļajiem.
