Pēc Kārļa fon Klauseviča precīzas definīcijas karš ir politikas turpinājums ar ieroču palīdzību. Vēstures pieredze norāda, ka lielie komandieri veiksmīgi iesaistījās politiskās aktivitātēs. Mūsdienās mēs varam atsaukt dažus ASV prezidentus, kuri ir sasnieguši augstas militārā dienesta pakāpes. Arī nesenajai Krievijas vēsturei ir līdzīgi precedenti. Uz ģenerāļa pakāpi pacēlās Krievijas Federācijas pirmais viceprezidents Aleksandrs Vladimirovičs Rutskoi.
Ceļš uz debesīm
Lielākā daļa zēnu, kas uzauga Padomju Savienībā, sapņoja kļūt par pilotiem vai jūrniekiem. Viņu vidū bija arī Aleksandrs Rutskojs. Topošā ģenerāļa biogrāfija veidojās tradicionālajā secībā. Bērns dzimis 1947. gada 16. septembrī karavīra ģimenē. Tēvs, šādu karaspēku pulkvedis, kara veterāns, kurš sasniedza Berlīni, armijā izaudzināja dēlu. Viņi nekliedza uz zēnu, viņi neplēsa jostu. Aleksandrs no jauniem nagiem bija pieradis pie darba, precizitātes un disciplīnas.
Pēc astotās klases, 1964. gadā, būdams patstāvīgs pusaudzis, viņš devās strādāt par atslēdznieku. Rutskis tika nogādāts lidmašīnu remonta rūpnīcā. Tajā pašā laikā viņš strādāja lidošanas klubā. Jaunietis vēroja, kā dzīvo piloti un lidmašīnu apkalpojošie speciālisti. Aleksandrs neslēpa, ka ir mīlējis lidmašīnas. Kad viņu iesauca armijā, viņš lūdza aviāciju. Dienesta vieta viņam tika iecelta Kanskas pilsētā Krasnojarskas teritorijā, kur atradās radio šāvēju skola.
Gadu vēlāk viņš iesniedza ziņojumu par lietu un saņēma nosūtījumu uz slaveno Barnaulas militāro pilotu skolu. Augstākā militārā izglītība pavēra ceļu uz Rutskoi aviāciju. 1971. gadā jaunizveidotais leitnants ieradās turpmākai dienēšanai par instruktoru Valērija Čkalova aviācijas skolā. Tam sekoja padomju karaspēka grupas iecelšana, kas atradās VDR teritorijā.
