Tā kā jauniešu vidū ir iestājusies visa veida straume sabiedrībā, ir kļuvis moderni sevi dēvēt par anarhistu un valkāt drēbes ar anarhistu simbolu attēliem. Turklāt ne katrs no šiem cilvēkiem var sniegt skaidru atbildi uz jautājumu "kas ir anarhija".
![Image Image](https://images.culturehatti.com/img/kultura-i-obshestvo/30/chto-takoe-anarhiya.jpg)
Lietošanas instrukcija
1
Fenomena nosaukumam ir grieķu saknes, un tas tulko kā bezskaidras naudas, anarhija. Pirmie anarhisma teorētiķi ir Diogēns un Lao Tzu. Idejas klasika ir Proudhons, Kropotkins, Bakunins un Stirners. Anarhija bieži tiek saistīta ar apjukumu un apjukumu, taču tā nav taisnība.
2
Saskaņā ar anarhisma teoriju, pazīstamā stāvoklī cilvēki tiek sadalīti tautās un klasēs, paši nemaz nepiedalās savas dzīves pārvaldīšanā. Viņu intereses netiek ievērotas. Visu karu un vardarbības avots ir esošā vadības sistēma. Tās uzdevums nav apvienot savus iedzīvotājus, bet gan sargāt augstāko ierēdņu varu, īpašumu un intereses. Jūs varat izdzīvot šādā sabiedrībā, bet tajā dzīvot nevarat.
3
Sabiedrības anarhistiskā sistēma nozīmē jebkādas kontroles neesamību tajā, pilnīgu hierarhijas noraidīšanu tās struktūrā. Universālā vienlīdzība ir anarhisma teorijas pamatprincips. Katrs palīdz visā un atbalsta visus pārējos, savukārt, savukārt, arī palīdz un atbalsta pretī. Izņemot ideālu, sabiedrība var pastāvēt šādos apstākļos, kuriem vārds "putru" ir nepieņemams.
4
Pēc anarhistu domām, cilvēkam sākotnēji nav jābūt labam vai sliktam. Šī kustība pieņem ikvienu cilvēku tādu, kāds viņš ir, un noliedz sākotnējo grēku un citas reliģiskas idejas.
5
Anarhija ir jebkura veida valdības noraidīšana. Policijai un tiesai arī nav vajadzīga sabiedrība, visi jautājumi jāatrisina sarunu ceļā un savstarpēji izdevīgiem lēmumiem. Šādā sabiedrībā nav zādzību, laupīšanu, jo visi ir vienādi, nav dalījuma sociālajās klasēs.
6
Pāreja no kapitālisma un demokrātijas uz anarhiju ir iespējama tikai ar apvērsuma palīdzību, kura laikā var notikt liels skaits upuru. Anarhisti par efektīvu anarhijas veidu uzskata arī vienkāršu vairuma cilvēku atteikšanos strādāt valsts labā kā “lielu streiku”.