Koleģialitāte ir ļoti plašs jēdziens. Tas aptver visus individuālās sabiedrības dzīves aspektus, tajā ietvertos morālos, morālos un ētiskos standartus. Bieži vien pretojas individuālismam, egoismam.
Daudzi cilvēki šo jēdzienu interpretē neviennozīmīgi, nevis gluži pareizi. Saskaņā ar filozofisko vārdnīcu, koleģialitāte ir visu Baznīcas locekļu vienotība kopīgi atrast ceļu uz pestīšanu. Šīs vienotības pamatā ir Kristus mīlestība un viņa dievišķā taisnība, kas kļuvusi pieejama ikvienam Baznīcas loceklim. Termiņa radīšanas autors tiek piedēvēts krievu filozofam A.S. Homjakovs. Liela enciklopēdiska vārdnīca koleģialitāti interpretē kā vienu no kristīgās baznīcas pazīmēm, kas uztver tās sevis uztveri kā universālu un universālu.
Koleģialitātes ietvaros cilvēks nedomā par personisko laimi ārpus kopienas, viņš var sevi realizēt tikai tad, ja tiek veltīts darbs vispārējam labumam. Līdzīgi kā slavofili 19. gadsimtā, mūsdienu krievu filozofu zinātnieki pretstatā Rietumu demokrātijas slāvu koleģialitātei. Ja demokrātiskā sabiedrībā dzīves jēga kļūst par vairākuma varas atzīšanu, kaitējot mazākumtautībai, tad koleģiāli šī jēga kļūst par otra morālo vērtību atzīšanu, visu padomes locekļu pieņemšanu tādiem, kādi viņi ir, pilnveidojot sevi kādam lielākam mērķim. Un samierinoša cilvēka augstākais mērķis ir sociāli taisnīgas humānistiskas sabiedrības izveidošana. Atšķirība starp samierinošo un demokrātisko sabiedrību ir to cilvēku garīgajā kopienā, kuri ir personīgi brīvi. Tas vispār neatsakās no valstiskuma institūcijas.
Viņi pretstata katoļticību katolicismam, proti, tās autoritārismam; viņai nav nekā kopīga ar protestantu individuālismu, no kura faktiski ir izaugusi mūsdienu demokrātija.
Apkopojot, teiksim, ka koleģialitāte ir iekšējs pilnīgums, holistiska cilvēku vienotības un brīvības kombinācija, kuru vieno mīlestība uz tām pašām vērtībām. Šī ir vienīgi slāvu, pareizticīgo izpratne par pasauli.
