Tembrs ir skaņas subjektīvs vērtējums, kura dēļ tie, kuriem ir vienāds skaņas intensitāte un intensitāte, atšķiras viens no otra.
Vārds "tembrs" cēlies no franču tembra, kas tiešā tulkojumā krievu valodā nozīmē zvans vai atšķirības zīme. Tembrs ir jebkura instrumenta vai balss pazīme.
Temprs ir tā saucamā skaņas krāsošana. Tas ir raksturīgs skaņas kvalitātei, kuras dēļ divi viena un tā paša skaņas un jaudas toņi, ko rada dažādi instrumenti vai balsis, atšķiras viens no otra.
Tempru izpētes vēsture
Slavenais vācu fiziķis vācietis Helmholts 1913. gadā savā pētījumā “Skaņas sajūtu doktrīna” konstatēja, ka katrs patskaņs satur vienu vai divus apgabalus ar īpašiem pastiprinātiem virsskaņiem - patskaņa signāla raksturlielumiem, kas ir daļa no skaņas spektra. Fiziķis pierādīja, ka atšķirīgo toņu īpašību dēļ patskaņi atšķiras viens no otra.
Dažu mūzikas ķermeņu skaņai, piemēram, zvanam vai ierakstam, tiek pievienoti izcili pūtēju skaņdarbi no vēja un stīgu instrumentu skaņas, kas tiek dota priekšroka klasiskajā mūzikā. Tomēr pēdējā gadījumā dažāda dažādu virsskaņu pastiprināšana vai vājināšana rada izmaiņas tembrā.
Cilvēka balsu tembru atšķirības ir atkarīgas gan no pašām balss auklām, gan no rezonanses apstākļiem mutes dobumā. Neskaitāmas patskaņu gradācijas, kas rada dažādas modifikācijas tembrā, ietekmē arī cilvēka balss toni.
Vācu profesora Karla Šafgeta pētījumos par akustiskajiem un mūzikas instrumentiem "Ueber Schall, Ton, Knall und einige andere Gegenstände der Akustik" tika pierādīts, ka materiāls, no kura tiek izgatavots mūzikas instruments, ļoti ietekmē tembru. Tā, piemēram, egles vijoles skanējums atšķirsies no tieši tādas pašas vijoles skaņas kā kļava.
Svarīgu lomu tembru atšķirībās, ko rada instrumenta materiāls, spēlē molekulārā struktūra. Tā, ērģeļu meistari daudzu gadsimtu garumā ir zinājuši, ka galvenā instrumenta skanējumā galvenās lomas ir izgatavotas no svina vai alvas, vai valodas caurulēm - no cinka vai alvas.
