Vārda brīvība ir viena no galvenajām cilvēktiesībām demokrātiskā valstī un vis uzticamākā metode plašsaziņas līdzekļiem, lai atklāti un bez bailēm paustu nostāju par jebkuru jautājumu.
Vārda brīvība ir jēdziens, kurā darbojas visi plašsaziņas līdzekļi. Šajā situācijā plašsaziņas līdzekļi var nodot lasītājam ticamu informāciju no jebkuras sabiedriskās dzīves sfēras - politikas, mākslas, sporta, sociālās dzīves. Runāt par interesantiem un nozīmīgiem notikumiem, kas notiek pilsētā, rajonā, valstī un pasaulē, ir ne tikai plašsaziņas līdzekļu vēlme, bet arī tieša atbildība, par kuru viņi strādā sabiedrības labā. Pretējā gadījumā kā jūs varat saukt plašsaziņas līdzekļu darbu par godīgu un ziņām uzticamu, ja viņu fakti tiek sagrozīti? Un kāpēc tad plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu darboties, kad laikrakstiem, televīzijai, žurnāliem un interneta portāliem vairs nav iespējams ziņot par aktuālajiem notikumiem un situāciju pasaulē?
Objektīvs notikumu skats
Tomēr patiesībā izrādās, ka vārdi par vārda brīvību lielākoties izrādās tikai skaista izpausme. Un tam ir daudz dažādu iemeslu. Pirmkārt, tikai nedaudzi var objektīvi novērtēt notiekošos notikumus un tikpat labi tos norādīt. Personīga attieksme ir raksturīga gan žurnālistiem, kuri apraksta notiekošo, gan viņu ziņu avotiem. Ir grūti neizjust līdzjūtību negadījumā cietušajiem vai nenožēlot citu cilvēku nelaimes un bēdas dažu dienestu vai iestāžu kļūdas dēļ. Tikmēr vērtēšana un kritika, kas tik bieži sastopama žurnālistikā, ir jāizklāsta, neatsaucoties uz paša autora izjūtām. Arī pašiem rakstiem un grafikiem ir jābūt vairākiem viedokļiem par notikumiem, lai tos aplūkotu no dažādiem aspektiem un pēc iespējas objektīvāk. Bet patiesībā reti kurš nodarbojas ar tik dziļu un skrupulozu pieeju žurnālistikai, kas bieži noved pie dažādu interešu un partiju konflikta.
Jaudas spiediens
Ir ļoti nepareizi, ja žurnālistiku traucē materiālie vai politiskie labumi. Šajā gadījumā vairs nevar būt neatkarības vai vārda brīvības. Politiķiem un uzņēmējiem bieži ir tāda vara, ka viņi var viegli ietekmēt gan atsevišķus žurnālistus, gan veselus kanālus un publikācijas, liekot viņiem nodot lasītājam un skatītājam tikai tādu viņiem svarīgu notikumu skatījumu. Tas politiķus un uzņēmumus nostāda pareizajā gaismā, bet vienkāršajiem cilvēkiem nesaka mazliet patiesības. Notikumi izrādās izkropļoti, skatītāji vai klausītāji saņem neprecīzu informāciju, pierod pie viņiem un maina savu viedokli un pasaules uzskatu uz tiem, kas viņiem tiek prezentēti. Plašsaziņas līdzekļi ir praktiski vienīgais informācijas avots visiem iedzīvotājiem, un laikraksti, radio, televīzija un tiešsaistes publikācijas kļūst par galveno spēka instrumentu cīņā par ietekmi uz viņu vēlētājiem.
