Runājot par operas autoru, viņi parasti zvana komponistam. Bet jebkurai operai joprojām ir autors, kurš uzrakstījis savu literāro tekstu. Dažreiz gadās, ka komponists tekstu raksta pats, kā to izdarīja A. Borodins savas operas "Princis Igors" labā, bet biežāk komponisti šādu darbu uztic dzejniekiem.
Opera dažreiz tiek saukta par elitāru mākslas formu, t.i. pieejama tikai šauram izlases lokam. Tas, protams, ir pārspīlējums, bet daudziem cilvēkiem šis žanrs viņu izpratnei tiešām ir pārāk sarežģīts. Šādi klausītāji jo īpaši sūdzas, ka viņi nevar izrakstīt vārdus, kas tiek dziedāti operā.
Zināmā mērā pie tā ir vainīgi mūsdienu operdziedātāji, kuri ir pilnīgi pārstājuši pievērst uzmanību dikcijai, pretēji "vecās skolas" dziedātājiem. Tomēr, ja cilvēks nav pieradis uztvert klasisko dziedāšanas veidu, viņam var būt problēmas ar labu dziedātāju dikciju. Jautājumu sarežģī fakts, ka šobrīd Krievijā no rietumiem ir izveidojusies tradīcija - ārzemju komponistu operas tiek izpildītas nevis tulkojumā krievu valodā, bet oriģinālvalodā. Izprast operu var palīdzēt iepriekšēja iepazīšanās ar libretu.
Kas ir operas librets
Vārds "libretto" ir tulkots no itāļu valodas kā "maza grāmata". Tāds ir operas literārā teksta nosaukums. Dažreiz komponisti kā libretu izmanto neatkarīgus literāros darbus. Tā darīja, piemēram, S. Dargomijskis, uzrakstot operu uz AS Puškina “Akmens viesis” traģēdijas pilnu tekstu. A.A.Rimskis-Korsakovs rīkojās tāpat kā ar citu A.S.Puškina traģēdiju - "Mocartu un Salieri". Šādos gadījumos atliek tikai atrast operas literāro avotu un to izlasīt.
Bet tomēr šādi gadījumi komponistu praksē ir diezgan reti. Rakstot libretu, parasti operas literārais avots tiek apstrādāts. Dažreiz pat sižets pārvēršas par pretējo, kā tas notika ar A. Puškina stāstu "Pīķa karaliene", veidojot P. Čaikovska tāda paša nosaukuma operu. Šajā gadījumā ir bezjēdzīgi iepazīties ar operas saturu atbilstoši literārajam avotam.
