Pilsoņu karš, kas plosījās Krievijas lielākajā daļā no 1918. līdz 1920. gadam. (un Tālajos Austrumos - līdz 1922. gada beigām), viena no traģiskākajām lappusēm mūsu valsts vēsturē. Šī asiņainā konflikta laikā miljoniem cilvēku gāja bojā un tika nodarīts milzīgs materiālais kaitējums. Konfrontācija iznīcināja daudzas ģimenes, dēls gāja pret tēvu, bet brālis pret savu brāli. Bija vispārīgs rūgtums, ejot uz galējībām. Kāpēc notika šāda traģēdija?
Lietošanas instrukcija
1
Tāpat kā jebkuru vēsturisku notikumu, Pilsoņu karu Krievijā izraisīja daudzi iemesli - gan objektīvi, gan subjektīvi. Milzīgu lomu spēlēja Pirmais pasaules karš, kurā Krievija kā Ententes locekle (“Sirds piekrišana”, militāri politiskā alianse ar Lielbritāniju un Franciju) cīnījās pret Vācijas, Austroungārijas un Osmaņu impērijām. Smagās sakāves, kuras cieta Krievijas impērija 1915. gadā, piespieda Krievijas armiju atkāpties, dodot ienaidniekam lielas teritorijas. Pat veiksmīgais krievu ofensīvs 1916. gadā (tā sauktais Brusilovska izrāviens) nespēja pilnībā labot pagājušā gada uzņēmuma neveiksmes.
2
Ilgstošais karš, daudzie upuri, ienaidnieka nozīmīgo teritoriju okupācija - tas viss izraisīja asu neapmierinātību dažādās sabiedrības daļās. Situāciju pasliktināja piesavināšanās, kā arī imperatora Nikolaja II, kurš nespēja atjaunot pamata kārtību valstī, vāja griba. Valdošās dinastijas prestižs ir samazinājies līdz minimumam. Tāpēc, kad 1917. gada februārī Petrogradā izcēlās nemieri, tie ātri pārvērtās par revolūciju. Nikolajs II atteicās. Pilnvaras tika nodotas pagaidu valdībai pirms Satversmes sapulces sasaukšanas.
3
Tomēr pagaidu valdība drīz vien atklāja pilnīgu nespēju kontrolēt situāciju. Sākās masveida dezertēšana no armijas, agrārie nemieri un separātistu tendences. Valsts atradās uz sabrukuma robežas. 1917. gada 25. oktobrī (pēc vecā stila) Petrogradā notika militārs apvērsums, kuru organizēja boļševiku partija, ko vadīja Uļjanovs-Ļeņins un Trockis. Tika izvēlēts kurss, lai izveidotu pilnīgi jaunu valsti, kurai bija jākļūst par pasaules komunistiskās revolūcijas drošinātāju. Satversmes sapulce tika izkliedēta 1918. gada janvārī, un martā ar Vāciju ar pazemojošiem nosacījumiem tika parakstīts Brestes miers. Krievija zaudēja plašas teritorijas un apņēmās maksāt Vācijai lielu iemaksu.
4
Dažiem Krievijas iedzīvotājiem šie notikumi bija briesmīgs trieciens. Viņi nepieņēma ne Satversmes sapulces izkliedi, ne plēsonīgos Brestas miera apstākļus. Pēc viņu domām, boļševiki bija uzurpētāji un nodevēji. Valsts faktiski sadalījās divās nometnēs, kas drīz vien izraisīja pašu pilsoņu karu.
